Sociālisms
Sociālisms - atkarībā no konteksta 1. marksismā paredzēta hipotētiska sabiedriskā iekārta, civilizācijas attīstības stadija starp kapitālismu un komunismu, kurā pastāv sociālā vienlīdzība un labklājības vienlīdzīga sadale, kas kalpotu sabiedrībai kā veselumam un kurā tirgus saimniecības spontanitātes izraisīto pretrunu postošo raksturu novērš ar kopsabiedrības nozīmes procesu kopsabiedrisku pārvaldīšanu, t.i. ekonomika kalpo sociālo attiecību pilnveidošanai sabiedrībā. Īpašumtiesības un vispārējā labklājības izplatīšana sociālismā jābūt pakļautiem sabiedrības vairākuma interesēm. Šo kontroli var veikt vai nu tieši pārvaldītu populāri kolektīvi - piemēram, strādnieku padomes, - vai netieši: pilsoņu izvēlēts valsts pārvaldes aparāts. Valstij ir jābūt tikai mehānismam, kuram ir jāgarantē visu sabiedrības locekļu vienlīdzība, attiecīgi, savukārt ražošana līdzekļiem jāatrodas visas sabiedrības kopīpašumā. Kā ekonomiska sistēma sociālisms ir valsts, kopiena vai strādnieku pārvaldīts ražošanas process un ražošanas līdzekļi. 2. Sociāldemokrātijas kustību ideoloģija. Sociālismā kā demokrātiskā ideoloģijā un pasaules uzskatā tiek uzsvērta cilvēku morālā vienlīdzība un līdztiesība un kolektīvā solidaritāti, pamatā tieši ekonomikas un sociālajā jomā. Latvijā sociāldemokrātija un sociālisma idejas bija izteikti populāras XX gs. pirmajā pusē – starpkaru periodā. Kā ideoloģiska koncepcija izveidojās XIX gs. pirmajā pusē, reaģējot uz industriālās sabiedrības attīstību un problēmām: amatnieku un mazo uzņēmēju izspiešanu no tirgus, ko izraisīja rūpnieciskās ražošanas uzplaukums, strādnieku stāvokļa pasliktināšanos. Sākotnējās koncepcijās populāra bija doma toreizējo sabiedrību aizstāt ar pilnīgi jaunu sabiedrisko sistēmu, kas būtu balstīta uz kopīpašumu (Kārlis Markss). XIX gs. beigās parādījās reformiskais sociālisms (E.Bernšteins) reformisti jeb sociāldemokrāti ir devuši lielu ieguldījumu XX gs. Eiropas vēsturē, inspirējot plašas līdz tam nezināmas sociālās reformas un veicinot sociālā taisnīguma ieviešanu sabiedrībā. Savukārt Krievijā Ļeņina vadītie boļševiki neveiksmīgi mēģināja ieviest sociālismu dzīvē, izveidojot PSRS.
Skat. arī: Demokrātiskais sociālisms
Literatūra par šo tēmu
- Kalniņš B. Latvijas Sociāldemokrātijas piecdesmit gadi. - Memento: Stokholma, 1993., 247 lpp.
- Karpovics Ernsts. Klasiskā vācu filozofija. - Liesma: Rīga, 1965., 265 lpp.
- Miliband R. Socialism for a Sceptical Age. - Polity Press: London, 1994
- Heinz Dietrich. Der Sozialismus des 21. Jahrhunderts. - Kai Homilius Verlag: Berlin, 2006, ISBN 3-89706-652-1
Resursi internetā par šo tēmu
- Kalniņš V. Daži vārdi par sociālismu. Kritiskas pārdomas. // Jaunā Gaita, Nr. 128, 1980
- Eiropas sociāldemokrātu kopējais manifests (.pdf)
- Rasmussens Pouls N., Delors Ž. Jaunā Sociālā Eiropa (.pdf)
- Sozialistische Arbeiterpartei Deutschlands: Das Gothaer Programm (1875)
- Sozialdemokratische Partei Deutschlands: Das Erfurter Programm (1891)
- Шумпетер Й.А. Капитализм, Социализм и Демократия. / Предисл. и общ. ред. В.С. Автономова. - Экономика: Москва, 1995, 540 с. ISВN 5-282-01415-7
- Декларация принципов Социалистического интернационала
- Бирюков И, Ивашкина И. Очерк теории радикального социализма. - Союз радикальных социалистов-антиавторитаристов
