Mantrači
T.s. melnie arheologi jeb kapu izlaupītāji - cilvēki bez izglītības, kuri neorientējas vēstures zinātnes atziņās, metodikā un metodoloģijā, uz savu roku meklē vēsturiskus artefaktus. Zināšanu trūkuma dēļ viņu rīcības rezultātā tiek neatgriezeniski sagrauti kultūrvēstures pieminekļi (piemēram, neatgriezeniski sabojāts kultūrslānis), zudumā iet arheoloģiskās vērtības un tiek iznīcināti vēstures avoti: ja nav zināms precīzi kur, kādos apstākļos, kādā kultūrslāni un kādā komplektācijā tas atrasts, tad arheoloģiskajam priekšmetam bez atrašanas vietas ir tikai antikvāra vērtība - zinātnei tas ir zudis, jo nav iespējams veikt vēsturisko rekonstrukciju. T.i. iznīcināts konteksts, kas bieži ir būtiskāks par pašu senlietu.
"Šī problēma pastāv visā Eiropā, tomēr vecajās pilsoniskajās sabiedrībās ir augstāka cilvēku informētības pakāpe un striktāki privāto teritoriju nosacījumi - ikviens zina, kas notiek uz viņa zemes. Melnā arheoloģija ir raksturīga problēma visās postsociālisma zemēs. Pirmais vilnis bija krāsaino metālu izlaupīšana, kurai sekoja nelegāli senatnes priekšmetu meklējumi. Ar to nodarbojas zinātnes neveiksminieki, kuriem pietrūcis rakstura apgūt arheologa profesiju, un azartiski cilvēki ar zemiem ētikas principiem. Savulaik daudz jauniešu piedalījās arheoloģiskajās ekspedīcijās. 99,9% no viņiem ir pozitīvi, bet vienmēr ir kāds, kurš iegūto informāciju vēlāk izmanto ļaunprātīgi. Ir divas tā saukto melno arheologu paaudzes. Vecākā ir mazskaitlīga, mums zināma un relatīvi godīga. Šie cilvēki klīda pa senu apmetņu vietām, vāca senlietas un pat atdeva bez maksas. Tomēr arī viņu darbība nebija legāla, jo saistīta ar kultūrslāņa izjaukšanu. Jaunā paaudze ir daudz ciniskāka, bruņota ar augstas izšķirtspējas metāla detektoriem, un izdara daudz lielāku postu."[1]
Dr.Hist. Guntis Zemītis 2007. gada 17. aprīlī Latvijas Kara muzejā notikušajā preses konferencē „Rakt vai nerakt?” piedāvāja piemēru tam, ka katrs atradums ir svarīgs Latvijas vēstures izzināšanā. Kā uzskates materiāls tika izvēlēts XII gadsimta latgaļu sievietes kaklariņkis ar noplacinātiem galiem un piekariņiem. Šie kaklariņķi parasti tiek atrasti seno latgaļu apdzīvotajā teritorijā, taču viens šāds kaklariņķis tika atrasts arī Zemgalē. Un ko tad mēs no tā varētu spriest? Secinājumi ir daudz: 1) tiek noskaidrota šāda tipa kaklariņķu izplatība; 2) tiek noteikta to piederība latgaļiem; 3) tiek apstiprināts, ka valkātājas bijušas sievietes; 4) tiek noskaidrots, ka latgalietes, lai gan reti, bet mēdza ieprecēties pie zemgaļiem; 5) tiek apstiprināts, ka sieviete svešumā saglabāja savas rotas; 6) tiek rasta iespēja meklēt latviešu tautas konsolidācijas iedīgļus utt. Savukārt ja šo rotu būtu izracis t.s. melnais arheologs jeb kapu izlaupītājs, tā būtu tikai rota, no kuras mēs neuzzinātu nekā no uzskaitītā.[2]
Atsauces un paskaidrojumi
Resursi internetā par šo tēmu
- Rakt vai nerakt? - arheoloģijai, arheoloģisko pieminekļu aizsardzībai, cīņai pret „melno arheoloģiju” veltīta preses konference 2007. gada 17. aprīlī, Latvijas Kara muzejā, Rīgā - tēzes (.doc)
- Diāna Odumiņa. Inspekcija vēlas aizsargāt vēsturisko Litenes nometni. // Dzirkstele, 30. jūnijs (2008)
- ASV federālā valdība sāk apkarot indiāņu kapeņu izlaupītājus. // NRA, 13. jūnijs, 2009
- DETECTION.ru - Ar metālu detektoriem īstenotie atradumi, monētas, žetoni, apbalvojumi utt. (krievu val.)
- "ANTIK-WAR" - Латвийский военно-исторический форум
