Franku valsts

Franku karaliste - valsts Rietumeiropā 486.-843. gados. To izveidoja saliešu franku ciltis, kas Hlodviga I (vald. 481.-511.) vadībā iekaroja Galliju (486.). Hlodviga dēli iekaroja Vestgotu valti (507.), Burgundiju (532.-534.), Provansu (537.), Bavāriju (535.) un daļu Tīringenes (531.). Tad vadonības sabiedrības institūtu vietā izveidojās pirmās valsts institūcijas, kurā pār tautas sapulci sāka dominēt karalis un tā grāfi. VI-VII gs. norisa feodalisma sistēmas veidošanās process, bet reālo militāro un tiesu varu ieguva majordomi. Lielāko varenību franku valsts sasniedza Kārļa Lielā valdīšanas laikā (768.-814.), kad tajā ietilpa praktiski visa Rietumeiropa un daļa Centrāleiropas.

Atbilstoši 843. gada Verdenas līgumam, Kārļa Lielā dēls Ludvigs Svētais, sadalīja mantojumu ar saviem trim dēliem, taču konflikta rezultātā impērija sašķēlās Rietumu, Vidus un Austrumu karalistēs, jeb Rietumfranku valstī, ko X gs. sāka dēvēt par Francijas karalisti, Austrumfranku valstī, kuras iedzīvotāju pašnosaukums bija "teitoņi" un valsti ar laiku sāka dēvēt par Vācijas karalisti un Elzasā-Lotringā. Savukārt Apenīnu pussalā izveidojās jaunas pastāvīgas valstis (jēdziens "Itālija" pirmo reizi avotos parādās 1180. gadā, kad tā sāk apzīmēt Ziemeļitālijas pilsētrepublikas kopā).

Literatūra

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 51. lpp.