Neapoles karaliste

Regnum Neapolitanum

pastāv:	1282.-1504.
galvaspilsēta:	Neapole
monarhi:	Anžū Kapetingi: Šarls I (1266.–1285.) Šarls II (1285.–1309.) Rožē (1309.–1343.) Žans I (1343.–1382.) Anžū Durazo: Šarls III (1381.–1386.) Vladislavs (1386.–1414.) Žans II (1414.–1435.) Anžū Valuā: Luijs I (1382.–1384.) Luijs II (1384.–1417.) Luijs III (1417.–1434.) Renē (1435.–1442.) Trastamari: Alfonso I (1442.–1458.) Ferdinands I (1458.–1494.) Alfonso II (1494.–1495.) Ferdinands II (1495.–1496.) Frederiko (1496.–1501.) Bonapartes: Jozefs (1806.-1808.) Joahims (1808.-1815.)

Neapoles karaliste (Regnum Neapolitanum) - feodāla valsts Apenīnu pussalas (mūsd. Itālija) dienvidu daļā 1282.-1501. gados. Izveidojās sadalītās Sicīlijas karalistes vietā, tās valdījumos kontinentā. XIV gs. Neapoles karaliste bija spēcīgākā valsts Apenīnu pussalā. 1501. gadā nonāca Francijas karalistes valdījumā, bet 1504. gadā kļuva par Aragonas karalistes provinci un to pārvaldīja vicekaralis. Nosaukums saglabājās arī turpmāk, taču kā suverēna valsts Neapoles karaliste vairs nepastāvēja. Napoleona karu laikā, 1806. gadā tā tika izveidota jauna, no Francijas atkarīga Neapoles karaliste, kura pastāvēja līdz 1815. gadam, kad tika pievienota Abu Sicīliju karalistei.

Literatūra

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 55. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

• Значение слова "Неаполитанское королевство" в Большой Советской Энциклопедии