Valters Miķelis
Dr. Miķelis Valters (1874.-1968.) - Latvijas Republikas iekšlietu ministrs (1918.18.11.–1919.09.12.), jaunstrāvnieks, sociāldemokrāts, jurisprudences doktors, politiķis, diplomāts un sabiedrisks darbinieks, viens no Satversmes izstrādātājiem, dzejnieks un mākslas kritiķis. Pirmais latviešu sabiedriskais darbinieks, kurš publiski izvirzīja suverēnas Latvijas valsts izveidošanas nepieciešamību (1903. gadā žurnālā „Proletārietis” rakstā „Patvaldību nost! Krieviju nost!”).
Dzimis 1874. gada 7. maijā Liepājā, ostas strādnieku ģimenē (tēvs – Pēteris Valters, māte – Zane). Pamatizglītību guvis Liepājas Sv. Annas baznīcas elementārskolā, vēlāk Liepājas pilsētas skolā, vienlaikus bija burtliča māceklis. No 1889. gada sāka strādāt dzelzceļa darbnīcās, absolvēja Liepājas reālskolu. Aizrāvies ar sociālisma ideju. Ņēma aktīvu dalību strādnieku kustības pirmssākumos, strādāja laikraksta „Dienas Lapa” redakcijā Rīgā. 1897. gada maijā Liepājā par piedalīšanos Jaunās strāvas kustībā tika apcietināts uz 15 mēnešiem. 1899. gadā nelegāli emigrēja uz Vāciju, vēlāk pārcēlās uz dzīvi Šveicē. 1900. gadā kopā ar domubiedriem - E.Ralovu un E.Skubiķi, - Londonā nodibinājā Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienību. No 1903. līdz 1904. gadam M.Valters bija savienības laikraksta „Proletārietis” un no 1905. gada - žurnāla „Revolucionārā Baltija” redaktors. Atgriezās Latvijā 1905. gada revolūcijas laikā, bet 1906. gadā pameta Krieviju un devās caur Somiju uz Šveici, Londonu. Studējis jurisprudenci Cīrihes un Sorbonnas universitātēs. 1917. gada maijā atgriezās Latvijā un tika ievēlēts Vidzemes zemes padomē, viens no Zemnieku savienības dibinātājiem. Vācu okupācijas laikā Valters bija viens no demokrātiskā bloka – latviešu demokrātisko partiju apvienības organizētājiem un vadītājiem Rīgā un kļuva par vienu no neatkarīgās Latvijas dibinātājiem (Zemnieku savienības pārstāvis) 1918. gada 18. novembrī. Izveidotajā Ministru Kabinetā, kļuva par pirmo iekšlietu ministru. 1919. gada 16. aprīlī Liepājā notika valsts apvērsums, pučisti apcietināja Valteru. Atbrīvojies no aresta, viņš turpināja sava resora vadību joprojām vācu apdraudētā pilsētā. 1920. gada sākumā Valteru kā vienu no izglītotākajiem un Eiropu zinošākajiem politiķiem un daudzu svešvalodu pratēju iecēla par Latvijas sūtni Romā (1920.– 1924.), pēc tam Parīzē (1924.-1925.). Bijis LR ģenerālkonsuls Kenigsbergās, sūtnis Varšavā (1934.–1937.) un Briselē (1937.–1940.). Vēlāk Miķelis Valters dzīvoja atkal Šveicē un Francijā, nodarbojies ar jurisprudenci un publicistiku un turpināja kalpot Latvijai kā diplomāts arī pēc tās okupācijas divdesmit astoņus gadus.[1] Darbojās arī kā rakstnieks un mākslas zinātnieks – ar pseidonīmu Andrejs Paparde publicējis trīs dzejoļu krājumus un vairākas mākslas kritikas grāmatas. Miris 1968. gada 27. martā Nicā, Francijā.
Sarakstījis:
- Valters Miķelis. Atmiņas un sapņi, I - Daugava: Stokholma, 1969., - 340 lpp.
- Valters Miķelis. Mana sarakste ar Kārli Ulmani un Vilhelmu Munteru. - Brīvā Latvija: Stokholma, 1957.
- Valters Miķelis. 15. maija apvērsums un ārkārtējās pilnvaras. - Jaunās Latvijas apgāds:
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Valters bija vienīgais no baltiešu diplomātiem, kas 1946. gadā piedalījās Tautu savienības bēru kongresā Ženēvā, kur viņš pēdējo reizi, par nepatikšanu Sabiedrotiem un PSRS pasaules diplomātiskā forumā pacēla Baltijas jautājumu.
