Marksa šķiru psiholoģijas teorija
Kārļa Marksa šķiru psiholoģijas teorija
Galvenais cēlonis, kas cilvēkus apvieno lielās grupās, ir viņu attieksme pret ražošanas līdzekļiem (fabrikām, rūpnīcām, iekārtu, resursiem u.c.) un atbilstoši tam - pret labumu un peļņas sadali starp viņiem. Pie tāda secinājuma K.Markss nonācis savā galvenajā darbā «Kapitāls», veicot tajā sabiedrības attīstības filozofiski vēsturisko analīzi.
K.Marksam galvenais ir determinisma princips, atbilstoši kuram visas cilvēka psihes parādības, tostarp arī sabiedrisko, šķirisko apziņu, nosaka dzīves с apstākļi un cilvēku darbība. Tādēļ determinisma princips par primāro atzīst sabiedrisko esamību, bet par sekundāro — sabiedrisko, šķirisko apziņu. Lai to pamatotu, K.Marksam vajadzēja atrisināt četras galvenās problēmas:
- izdalīt šķiras kā lielas cilvēku grupas;
- pamatot sabiedriskās, šķiriskās apziņas saturu;
- pamatot cēloņus, determinantes, kas nosaka sabiedrisko, šķirisko apziņu;
- konstatēt atšķirības dažādu šķiru sabiedriskajā apziņā.
Risinot pirmo problēmu, K.Markss balstās uz to, ka cilvēku dzīves ekonomisko apstākļu atšķirības (t.i., viņu atšķirīgā attieksme pret ražošanas līdzekļiem un dividenžu sadali) viņus apvieno divās galvenajās šķirās: buržuāzijā un strādnieku šķirā.
Pamatojoties uz determinisma principu, K. Markss apstiprina abu šo grupu šķiriskās apziņas noturīgās atšķirības.
Šāda nostādne radīja nepieciešamību analizēt šķiriskās apziņas saturu. Tās struktūru K.Markss iedomājās šādi: psihiskās parādības, kas pamudina un motivē cilvēku uzvedību; psihiskie procesi, kas ietekmē īstenības atspoguļojumu un izpratni no kopas locekļu puses un stāvokļa.
Uz stimulējošām un motivējošām psihiskajam parādībām K. Markss attiecināja šķiru vajadzības un intereses, pasaules uzskatu un ideālus. Šajā sakarā tika apgalvots, ka par šķiru aktivitātes galveno iekšējo avotu kļūst vajadzības. Tās grupējot, zinātnieks izdalīja materiālās, garīgās, politiskās un tikumiskās vajadzības, turklāt materiālās vajadzības tika atzītas par primārajām un pamatu šķiru dzīves darbībai, un tās savukārt nosaka attiecības dažādās šķirās. Uz vajadzību pamata veidojas intereses. Šķiras vajadzības var noteikt kā tās izvēles attieksmi pret kaut kādu objektu vai situāciju atbilstoši to emocionālajai pievilcībai.
Aktivitāti stimulējoši faktori ir arī šķiras pasaules uzskats un ideāli. Pasaules uzskats šajā gadījumā ir uzskatu sistēma par dabu, sabiedrību, cilvēku kā īstenības atspoguļojuma rezultātu. Šķiras pasaules uzskata augstākais sistematizētais tīmenis ir ideoloģija. Šķiriskie, sabiedriskie ideāti — augstākie motīvi, kas nosaka kopas aktivitāti. Augstākā ideāla vārdā šķiras spēj nest upurus, pašaizliedzīgi cīnīties, protestēt utt. Tādēļ ideāls, pēc K. Marksa domām, ir tēls, kurā uz fantāzijas, iztēles pamata labākais tagadnē un nākotnē saplūdīs kopā.
īstenības atspoguļojumu šķiras realizē uz procesu pamata. Uz tiem attiecas šķiru kolektīvā uztvere un atmiņa, domāšana un iztēle, gribas darbība. Neapšaubāmi šiem procesiem ir kolektīvs raksturs, un tādējādi tie atšķiras no atsevišķu cilvēku procesiem.
Šķiras stāvokli nosaka emocijas, noskaņojums, jūtas. Tā ir elastīgākā un mainīgākā šķiras apziņas daļa. Jūtas, emocijas un noskaņojums nosaka šķirā dominējošos pārdzīvojumus atkarībā no tās locekļu vadošo vajadzību realizēšanas. Turklāt par galveno vajadzību kļūst vajadzība pēc darba.
Savos darbos K. Markss analizē un salīdzina buržuāzijas un proletariāta šķiriskās apziņas satura īpatnības, atklāj to pretrunas un īpatnības.
Determinisma princips, ko pasludināja K. Markss, tika izmantots krievu psiholoģijā padomju periodā. Konkrētajā zinātniskajā kontekstā tas tika priekšstatīts kā «apziņas un darbības vienotības princips». Šis princips izmantots arī citu dažādu orientāciju psihologu darbos. Tā, piemēram, Ē. Fromms, aprakstīdams personības sociālā rakstura saturu, pievēršas minētajam principam.
Avots: К. Marksa «Šķiru psiholoģija» // Vorobjovs A. Sociālā psiholoģija. Teorētiskie pamati. (Eksperimentāls mācību līdzeklis) - Izglītības soļi: Rīga, 2002., 245.-246. lpp. ISBN 9984-712-33-8
