Vēstures avots

Vēstures avots (angl. Historical Source, kr. исторический источник) - autentisks artefakts, kas sniedz tiešu liecību par kādu vēstures posmu vai notikumu, ir tapis aplūkojamajā laikā; viss, kas nonāk mūsdienās no pagātnes – avīze, darbarīks, fotogrāfija, ēka, dienasgrāmata, lelle, vēstule, priekšmets, t.i. materiālās kultūras pieminekļi, rakstītie pieminekļi un valodas materiāli, – un ir izmantojams kā līdzeklis vēstures pētīšanai. Šaurākā nozīmē: attiecīgā laika posma dokumenti, ziņas, rakstiskas liecības. Jānošķir reliktu jeb dokumentālos avotus (piem., lēņa grāmatas, statūti, kodeksi, likumi, statūti, notas, saraksti u.tml.) no vēstošajiem, subjektīvajiem (hronikas, vēstules u.tml.). Avotu un literatūras objektivitāti ietekmē autentiskums (satura atbilstība reālajiem notikumiem, noraksti var būt kļūdaini u.tml.) kā arī sociālais vai politiskais pasūtījums, kas avotu padara subjektīvu, vai pat viltojums (šādā gadījumā vērtīgu informāciju sniedz jau tas, kāpēc tas vai cits informācijas aspekts avotā apzināti noklusēts vai ar kādu mērķi izkropļots).

Tipoloģiski vēstures avoti iedalās:

1. Lietiskie (arheoloģiskie, etniskie materiāli, hidronīmi un toponīmi, priekšmeti, arhitektūras objekti u.tml.)
2. Rakstiskie (hronikas, manuskripti, dokumenti, laikraksti u.tml.)
3. Vizuālie (priekšmeti, gleznas, fotogrāfijas, kino- un dokumentālās filmas, kartogrāfijas materiāli u.tml.)
4. Fonētiskie (leģendas, atmiņas u.tml.)

Piemērs: PSRS vēstures rakstiskie avoti:

• Likumdošanas akti - ļoti svarīgs avots, taču jāatceras, ka to pielietošana praksē var atšķirties.
• Dažādu valsts iestāžu lietvedības dokumentācija, apkārtraksti, lēmumi (īpaši vērtīgi ir tie, kas domāti "iekšējai lietošanai").
• Akti, tiesvedības dokumenti, regulējoši starpindivīdu un uindivīda un publiskās varas attiecības).
• Statistika - jāpievērš uzmanību, vai tā domāta publiskai apritei (t.i propagandas nolūkos var būt sagrozīta) vai varas iestāžu iekšējai lietošanai, atskaitēm augstākstāvošajiem, drošības dienestu lietošanai.
• Prese - atspoguļo izmaiņas varas pozīcijā, propagandas akcentus un aktualitātes, varas mērķus, izpildītāju (mediju darbinieku) pozīciju.
• Privāta rakstura avoti - dienasgrāmatas, memuāri, sarakste - vissubjektīvākais no avotiem, pakļauts pašcenzūrai, pašslavēšanai un nelabvēļu nomelnošanai, līdz ar to subjektīvs, vēsta par autoru pozīciju un noskaņojumu.
• Literatūra - lietotā valoda, verbālās formulas, notikumu attēlošanas veids.

Skat. arī:

• Avotu pētniecība
• Vēstures avoti

Literatūra par šo tēmu

• Dokumenti liecina: Latvijas vēstures dokumentu izlase skolām. 1939–1991 / sast. Z.Baķe, I.Gundare, M.Kotts, V.Nollendorfs, R.Pētersons, D.Staško, Dz.Zujeva. – Latvijas Okupācijas muzejs: Rīga, 1999. – 197 lpp. ISBN 9984-9332-1-0

Resursi internetā par šo tēmu

• Grāmatu sērija "Vēstures avoti"
• Kā analizēt vēstures avotu? (materiāls pamatskolām)

---

• Фальсификации исторических источников. Подборка материалов.
• Балабуха А. Когда врут учебники истории.
• Козлов В.П. Фальсификация исторических источников: источниковедческий, историографический, архивоведческий аспекты.
• Козлов В.П. Тайны фальсификации. Анализ подделок исторических источников XVIII-XIX веков (.djvu)
• Козлов В.П. Тайны фальсификации. Анализ подделок исторических источников XVIII - XIX веков
• Козлов В.П. Обманутая, но торжествующая Клио (Подлоги письменных источников по российской истории в XX веке)
• Жуковская Л.П. Поддельная докириллическая рукопись (К вопросу о методе определения подделок) // Что думают ученые о "Велесовой книге"
• Соболев Н.А. Проблема изданий-фальсификаторов. // Что думают ученые о "Велесовой книге"