Protestantisms

No ''Vēsture''
Versija 2010. gada 17. novembris, plkst. 15.18, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Protestantisms (no lat. protestans - tāds, kas publiski pierāda) - pēc pareizticības un katolicisma trešais lielākais kristietības virziens, virkne konfesiju un sektu, kas cita no citas atšķiras ar iekšējām dogmām un kanoniem (sk. protestantiskās Baznīcas). Radies XVI gs. Reformācijas rezultātā (apzīmējums radies no notikumiem otrajā Špeieras reihstāgā (1529.), kurā atzina Vormsas ediktu, kurā kurā Luters atzīts par herētiķi - 5 impērijas firsti un virkne brīvpilsētu noprotestēja šo lēmumu).

Neatzīst virkni tradicionālās kristietības dogmu: šķīstītavu, eņģeļus, Dievmāti, svētos, svētbildes un relikvijas. Atšķiras arī mācība par Dieva un cilvēka sakaru - cilvēks Dieva žēlastību gūst bez Baznīcas starpniecības, bet pestišanu tikai ar savu personisko ticību. Pakārtota nozīme ir arī garīdzniecībai un rituālam, ir tikai divi sakramenti: kristība un svētais vakarēdiens. Dievkalpojumu parasti veido sprediķis, kopēja lūgšana un garīgu dziesmu dziedāšana kopkorī.

Skat. arī: protestanti, hugenoti, kalvinisti, puritāņi

Literatūra

  • Vēbers Makss. Reliģijas socioloģija. - LU Filozofijas un socioloģijas institūts, Rīga, 2004.
  • Protestantisms. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 346. lpp.