Japānas Konstitūcija

Japānas Konstitūcija - 1889. gada 11. februārī publicēts (1.11.1890. apstiprināts) Japānas impērijas valsts iekārtu nosakošais pamatlikums, konstitūcija. Lielā mērā saturs aizgūts no Prūsijas Konstitūcijas un, kaut arī paredzēja parlamenta darbību, vairāk līdzinājās absolūtās monarhijas konstitūcijai.

Augstākā likumdevēja, izpildu un tiesu vara, kā arī tiesības pieņemt visus valstiski svarīgos lēmumus, piederēja tenno (imperatoram). Slepenajai padomei, kuras locekļi bija iecelti uz mūžu, likumprojektu un valsts pārvaldes svarīgāko jautājumu apspriešanā bija lielāka ietekme, nekā valdības ministriem. Konstitūcija noteica pavalstnieku tiesības un pienākumus. Paredzēja divpalātu parlamentu, kas sastāvēja no augšpalātas (Pēru palāta), kuras deputātus uz 7 gadiem iecēla pats imperators, un apakšpalātas (Pārstāvju palāta), kuras 300 deputātus (kopš 1919. gada - 446 deputāti) uz 4 gadiem ievēlēja vispārējās vēlēšanās balsttiesīgie vēlētāji. Tiesneši sprieda tiesu imperatora vārdā. Bija spēkā līdz 1947. gada 24. augustam, kad tās vietā nāca jauna 1946. gadā izstrādātā Konstitūcija.

Literatūra par šo tēmu

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 197. lpp.