Taidzji
Taidzji (ķīn. 太極, piņj. tàijí - "pirmssākums", burt. "maksimālā robeža, kulminācija") – viens no ķīniešu filosofijas pamatjēdzieniem, pirmo reizi sastopams "Pārmaiņu grāmatā", kur ar to apzīmē visu parādību un lietu rašanās sākumu, cēloni. To veido divas zīmes: 太 - "maksimāls, liels, galējs u.tml." + 極 - "gals, mala" (līdzīgi ģeogrāfisko polu ķīnieši dēvē 四極 jeb sidzji - "pasaules gals, mala"), ko Rietumos pieņemts tulkot kā "galējā robeža" (an. Supreme Ultimate, Great Ultimate, vc. Die großen Gegensätze, kr. великий предел).
Termins ieņem īpašu vienu neokonfuciānisma skolas ideju konstrukcijās. Piemēram, Džou Duņi (1017.-1073.) savā darbā "Galējās robežas plāna izskaidrošana" rekonstruē pasaules rašanās un attīstības procesu: sākotnēji daba atradusies haosa jeb "neierobežotā" (无极, wújí - udzji) stāvoklī, bet tad sākās Taidzji pašsakustēšanās, saistoties spēkiem jan un iņ un pieciem pirmelementiem jeb "stihijām" noveda pie visas daudzveidīgās īstenības izveidošanās un attīstības. Ideālistisks taidzji traktējums izklāstīts Džu Si mācībā, kurš taidzji identificēja ar absolūto likumu - li.
Literatūra par šo tēmu
- Taidzi // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 408. lpp.
- Zhang Dainian, Edmund Ryden. Key Concepts in Chinese Philosophy. - Yale University Press, 2002
- Калкаев Е.Г. Категория «Великий предел» в философии Шао Юна. // Человек и духовная культура Востока. Альманах. Вып.1. - Москва, 2003. c. 105-142.
