Kalpaks Oskars

Oskars Kalpaks (1882.-1919.) - virsnieks.

Dzimis 1882. gada 6. janvārī Cēsu apriņķa Meirānu pagasta (tagad Madonas rajona Ošupes pagasta) "Liepsalās", rentnieka Pētera Kalpaka (1850.-1922.) bija rentnieks. Māte — Ilze Kevere (1854.—1890.). Oskaram bija vecāka māsa Anna (1876.—?) un jaunāks brālis Kārlis (1884.—1953.). Pēc mātes nāves 1891. gadā tēvs apprecējās ar Annu Antužu.[1] Desmit gadu vecumā Oskars Kalpaks trīs gadu ziemas mēnešos gāja Visagala pagastskolā. Pēc tam trīs gadus mācījās Lubānas ministrijas skolā. Pēc pamatskolas absolvēšanas neveiksmīgi mēģināja iestāties Pleskavas karaskolā, nākošajā gadā devās uz Irkutsku, kur sekmīgi izturēja savvaļnieka pārbaudījumus, 1903. gada 18. Janvārī O.Kalpaku ieskaitīja 10. kājnieku divīzijas, 40. Kolivaņas pulka 10. rotā, kas bijusi dislocēta Varšavā. Pabeidzis pulka mācību komandas kursu, O.Kalpaks 1904. gadā dodas uz Kazaņas kājnieku junkurskolu, taču tur neiztur iestājpārbaudījumus. Obligāto dienestu armijā O.Kalpaks beidza kā vecākais apakšoficieris 1905. gada maijā. Tā paša gada septembrī viņš atkal devās uz Irkutsku, kur šoreiz veiksmīgi nokārtoja iestājeksāmenus junkuru skolā. 1905. gada revolucionāru apspiešanai sūtīja karaspēku, tai skaitā karaskolas audzēkņus — O.Kalpaks Irkutskas strādnieku nemieru apspiešanas operācijā izpelnījās savu pirmo apbalvojumu — sudraba medaļu “За усердие” (“Par uzcītību“).