Voluntārisms
No ''Vēsture''
Versija 2011. gada 15. septembris, plkst. 10.07, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Voluntārisms (an. voluntarism, vc. Voluntarismus, kr. волюнтаризм; no lat. voluntas - "griba") - viens no virzieniem Rietumu filosofijā XIX un XX gs., kurā kā pasaules pirmpamatu traktēja gribu. Absolutizējot individuālās gribas nozīmi, skeptiski raudzījās uz ideju par dabas un sabiedrības objektīvo likumu pastāvēšanu, noliedza, ka cilvēka gribu nosaka vide. Terminu ieviesa Tenniss (sociologs) un Paulsens (filosofs). Kā filosofiska koncepcija voluntārisms izveidojās XIX gs. Šopenhauera mācībā, kaut voluntārisma elementi atrodami jau Kanta un Fihtes mācībās. Liela loma tam bija Nīčes un E.Hartmaņa filosofijā, XIX-XX gs. mijā visai ietekmēja psiholoģijas attīstību (Vunts).
Literatūra
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 449. lpp.