Latviešu leģions Vācijas bruņotajos spēkos
Latviešu leģions (vc. Lettische Legion) - kopējs apzīmējums nacistiskās Vācijas dienestā esošām no okupētās Latvijas pilsoņiem (piespiedu kārtā mobilizētajiem un brīvprātīgajiem) saformētām ieroču SS, SD un policijas palīgvienībām II pasaules kara gados (1941.-1945.), kas vērmahta sastāvā karoja pret Sabiedrotajiem.
Termins parādās, kad 1943. gada 24. janvārī apvienoja 4 drošības dienesta (SD) latviešu bataljonus, piešķirot jaunajai vienībai nosaukumu ”Latviešu brīvprātīgo leģions” (Lettische Freiwilligen Legion). Tā kā papildu brīvprātīgo nebija[1], pārstāja lietot arī apzīmējumu "brīvprātīgo leģions", bet 1943. gadā okupētās Latvijas teritorijā obligātās mobilizācijas kārtā izveidoja divas kājnieku divīzijas, kuras juridiski tika pakļautas SS karaspēka virsvadībai un nosūtītas uz Austrumu fronti vērmahta vadības rīcībā. Latviešu leģionu izmantoja kā palīgspēkus, lai atbalstītu vērmahta kaujas vienības. 15. divīziju 1944. gada augustā pārdislocēja uz Vāciju, kur tās atliekas 1945. gada maijā padevās gūstā. 19. divīzija beidza pastāvēt pēc Kurzemes katla kapitulācijas 8. maijā. Kopumā Vācijas karā pret Sabiedrotajiem gāja bojā apmēram 70 000 – 80 000 leģionāru no Latvijas, kas bija 55-60% no visiem Vācijas bruņotajos spēkos mobilizētajiem Latvijas pilsoņiem.
Atsauces un piezīmes
- ↑ Spriežot pēc LVVA esošajiem dokumentiem, brīvprātīgie bija aptuveni 4% vēlākā latviešu leģiona personālsastāva.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 121 lpp.