Cēsu rota
Cēsu rota - viena no pirmajām Latvijas zemessardzes latviešu nacionālajām vienībām, oficiāli saformēta 1918. gada 8. decembrī Cēsīs, bet izveidojusies jau pirms tam. Sākotnēji reģistrējās aptuveni 300 brīvprātīgo. Komandieri:
- poručiks A.Jansons (11.1918.-20.12.1918.)
- poručiks J.Puriņš (20.12.918.-05.01.1919.)
- štabskapitans J.Skujiņš (05.01.1919.-10.02.1919.).
Decembra sākumā Cēsu rotas rīcībā bija 2 ložmetēji ar munīciju un strēlnieku ieroči, bet mēneša vidū no Rīgas atsūtīja 120 šautenes, 2 patšautenes un munīciju. Sadale pa vienībām, apmācības u.c. dienesta pienākumu organizēšana tā arī nesākās[1], un pamazām pieteikušies brīvprātīgie pameta vienību un pa vienam vai grupās devās mājup. Kad 20. decembrī rotai pievienojās 6 karavīri no Madonas praporščika Ezeriņa vadībā un 8 studenti (kas bija pavadījuši ieroču transportu no Rīgas), rotā kopā bija 85 durkļi. 22. decembrī rotas izsūtītie izlūki pie Raunas upes sastapās ar lielinieku spēku izlūku patruļu, kas bija pirmā Latvijas karavīru sastapšanās ar ienaidnieku Neatkarības kara laikā - apšaudi nesāka ne viena, ne otra puse. 23. decembrī Cēsu rotas 45 vīri (pārējie bija dezertējuši) - 2/3 virsnieki un instruktori, 1/3 vienkāršie karavīri,[2] - devās uz Meijermuižu, lai nokļūtu uz Rīgas ceļa. Vakarpusē A.Jansons ar izlūkiem devās atpakaļ un sadūrās ar lielinieku kavalērijas nodaļu, kuru ar ragavās izvietoto ložmetēju uguni piespieda atkāpties - tā bija pirmā Latvijas bruņoto spēku sadursme ar Sarkano armiju. Rota kopā ar Dzelzsbrigādi atkāpās Rīgas virzienā, kur ieradās 27.12. vakarā, Inčukalna kaujā nepiedaloties. 1919. gada 3. janvārī rota - aptuveni 40 vīru,[3] - atstāja Rīgu un kopā ar pārējām zemessardzes vienībām atkāpās uz Jelgavu, kur 05.01. rota tika papildināta (pamatsastāvs kā 1. vads ar poručiku Puriņu kā vada komandieri, Latgales apakšvirsnieku rotas un 2. Latvijas zemessargu rotas nedezertējušie vīri kā 2. vads ar praporščiku Gribovski kā vada komandieri, un 3. Latvijas zemessargu rotas nedezertējušie vīri kā 3. posms ar poručiku Pētersonu kā vada komandieri) un iekļauta Latviešu atsevišķajā bataljonā kā 2. rota. Nosaukumu "Cēsu rota" saglabāja. 1919. gada 21. martā Cēsu rotu pārformēja par Cēsu bataljonu (komandieris kapt. J.Puriņš) Latviešu atsevišķās brigādes sastāvā.
Atsauces un piezīmes
- ↑ Jansons Arturs. Latvijas nacionālā karaspēka Kalpaka bataljona pirmās brīvprātīgās kaujas vienības Cēsu rotas dibinātājs un pirmais komandieris: Atmiņu un vēsturisku faktu apkopojums. - 24. lpp.
- ↑ Kripens Arvids. Kalpaka bataljona cīņas. // Militārais apskats. 1933., Nr.2., 190.-204. lpp.
- ↑ 31. decembrī ar Apsardzības ministra vēstuli Nr.13. O.Kalpaks tika informēts, ka viņam tiek piekomandēta Cēsu rota 40 vīru sastāvā, lai to vestu uz fronti. - LVVA, 1468. f., 1. apr., 130. l., 36. lp.
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas armija 20 gados. / Red.: H.Rozenšteins. - Armijas štāba Apmācības daļa: Rīga, 1940., 70.-72. lpp.
- Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 98.-99. lpp. ISBN 9984-00-395-7
- Jansons Arturs. Latvijas nacionālā karaspēka Kalpaka bataljona pirmās brīvprātīgās kaujas vienības Cēsu rotas dibinātājs un pirmais komandieris: Atmiņu un vēsturisku faktu apkopojums. / Sast. I. Dišlers. – Rīga, 1998. - 96 lpp.
