24. teritoriālais korpuss
Sarkanās Armijas 24. teritoriālais korpuss - no 1940. gada 10. jūlija līdz 1941, gada 3. augustam bijusī Latvijas Republikas armija (Latvijas Tautas armija), kas pēc Latvijas okupācijas un inkorporācijas PSRS, armija tika pārstrukturizēta un ar 10. jūlija VK(b)P CK Politbiroja lēmumu iekļauta Sarkanās armijas sastāvā kā 24. teritoriālais korpuss (vēlāk to apstiprināja un sīkāk reglamentēja VK(b)P CK Politbiroja 14. augusta lēmums un PSRS TKP - Tautas Komisāru padomes - aizsardzības tautas komisāra 17. augusta pavēle). Korpusu veidoja divas strēlnieku divīzijas - 181. (saformēta no bij. Kurzemes divīzijas un Vidzemes divīzijas) un 183. strēlnieku divīzija (bij. Latgales divīzijas un Zemgales divīzijas). Par korpusa komandieri tika iecelts ģenerālis Roberts Kļaviņš.
1941. gada jūlijā Igaunijas PSR teritorijā no evakuētajiem Latvijas iedzīvotājiem[1] - strādnieku gvardes kaujiniekiem un padomju aktīvistiem, - tika izveidoti divi latviešu strēlnieku pulki. Cīņās pie Ļeņingradas tie cieta smagus zaudējumus, un to pārpalikumu apvienoja 76. atsevišķajā latviešu strēlnieku pulkā, kurš turpmākajās cīņās gandrīz pilnībā tika iznīcināts. Tā kā latviešu teritoriālais korpuss kaujās ar vērmahtu bija cietis ievērojamus zaudējumus, abas divīzijas tika nolemts apvienot vienā. 1941. gada 3. augustā iznāca rīkojums pārformēt 24. teritoriālā korpusa atliekas par 201. Latvijas strēlnieku divīziju, uzsākot to formēt Gorohovecas nometnē, netālu no Maskavas. Gorohovecas nometnē bāzējās arī 1. atsevišķais latviešu rezerves pulks, kuru regulāri papildināja ar etniskajiem latviešiem no citām PSRS malām - aptuveni 33 000 karavīru, - kurus pēc apmācības nosūtīja uz 201. divīziju, papildinot tās personālsastāvu pēc zaudējumiem kaujās.
1942. gada 16. augustā no bijušajiem Latvijas armijas tankistiem, papildinot personālsastāvu ar jaunapmācītajiem, tika izveidots tanku bataljons "Latvijas strēlnieks" (танковая колонна "Латвияс стрелниекс"), kas tika iekļauts 25. tanku pulka sastāvā (25-ий Гвардейский танковый полк). Par izcilību kaujās, oktobrī 201. divīzijai piešķīra "43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas" nosaukumu. 1943. gadā izveidoja 1591. zenītartilērijas pulku un 1. latviešu bumbvedēju aviācijas pulku, kuru pamatu veidoja savulaik Latvijas armijas apmācību izgājušie karavīri. 1944. gada jūnijā uz 1. atsevišķā latviešu rezerves pulka bāzes tika izveidota 308. latviešu strēlnieku divīzija. 1944. gada jūlijā 43. gvardes divīziju un 308. divīziju apvienoja 130. latviešu strēlnieku korpusā, kas piedalījās cīņās pie Rēzeknes, Daugavpils, Madonas, Krustpils un Rīgas, bet kara beigās cīnījās Kurzemes frontē.
karavīrs Viesturs Zulters, 1941. gada aprīlis
bataljona komandieri pēc kaujām pie Maskavas. 12.1941. vai 01.1942.
tanku bataljona "Latvijas strēlnieks" tankisti
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Tuvojoties Vācijas armijai, Latvijas teritoriju pameta bēgot vismaz 40 000 iedzīvotāju. - Савченко В.И. Савченко В.И. Латышские формирования советской армии на фронтах Великой Отечественной войны. - Рига, 1975, с. 110.
Literatūra par šo tēmu
- Vārpa I. Latviešu karavīrs zem Krievijas impērijas, padomju Krievijas un PSRS karogiem. Latviešu strēlnieki triju vēstures laikmetu griežos. - Tapals: Rīga, 2006. ISBN: 9984792110
