Lauksaimniecība viduslaikos
Agrārā saimniecība viduslaikos - lauksaimniekošanas veids, kas izveidojās seno laiku beigu posmā un piedzīvoja tālākas transformācijas viduslaikos, kalpojot par sabiedrības ekonomisko pamatu.
Āzijā kardinālas izmaiņas nenotiek - lauksaimniecība atradās savas efektivitātes maksimumā un tās tālākā attīstība vairāk bija atkarīga no darbaroku skaita pieauguma un jaunu teritoriju apgūšanas. Eiropa sākumā vēl bija sašķelta divās dažādās saimnieciskajās sfērās. Pirmā - antīkā verdzības sistēma, savam laikam ļoti attīstīta, ar lielsaimniecībām (romieši, grieķi, Gallijas ķelti, Ziemeļāfrikas, Britānijas un Pireneju pussalas iedzīvotāji). Otrā - Lielās tautu staigāšanas rezultātā uz Romas drupām izveidojusies barbaru ģints-cilts pasaule, kurā ar saimniekošanu nodarbojās praktiski visi brīvie ļaudis. Ražība bija visai zema, dzelzs darbarīki sastopami reti - zemnieki zemi turpināja apstrādāt ar koka un akmens darba rīkiem. Saimniekošanas efektivitāti pamatā noteica klimatiskie apstākļi. Klimats Eiropā līdz V gs. bija vēss un diezgan sauss, bet VI-VII gs. kļuva mitrāks sausajās zonās, sausās mitrajās. Salīdzinot ar Romas impērijas laiku, bija ievērojams saimniecisks pagrimums, ekonomikas agrarizācija un naturalizācija, verdzības lomas zamazināšanās, tirdzniecības un amatniecības panīkšana, pilsētu samazināšanās vai pat izzušana, to iedzīvotājiem pārceļoties uz laukiem un kļūstot par zemniekiem. No VIII gs. sākās gada vidējās temperatūras palielināšanās, sākās kontinenta dienvidu apgabaliem raksturīgās floras un faunas pārvietošanās uz ziemeļiem, savukārt dienvidos pakāpeniski izsusēja purvi, palielinājās lauksaimniecībai derīgās zemes platības. VIII-IX gs. sāka veidoties feodālā kārtība, kurā saimniecība balstījās uz brīvo zemnieku darba augļiem. X-XI gs. sākās pāreja uz arkla zemkopību, kas ievērojami paaugstināja zemes lauksaimniecības ražību (augsne tika ne tikai uzirdināta, bet arī pilnībā apgriezta velēna), ieviesa sakas zirgam ap kaklu un krūtīm, kas tam ļāva vilkt ratus (līdz tam smagas kravas spēja vilkt tikai vērši), un divasu ratus uz četriem riteņiem.
Izmaiņas saimniekošanā saistītas ar iedzīvotāju skaita pieaugumu, valstu izveidošanos un nostiprināšanos. Saimniecisko uzplaukumu ietekmēja arī izmaiņas klimatā: no VIII līdz XIII gs. Eiropā vērojama temperatūras palielināšanās, dienvidu reģioniem raksturīgās floras un faunas izplatība uz ziemeļiem. Ekonomiskais uzplaukums Rietumeiropā izraisīja strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu (2-3 reizes). XIV gs. lauksaimniecībai un tās sociālajai organizācijai sasniedzot ar tā laika tehniskajiem līdzekļiem iespējamo maksimumu. Vairāk nekā ¾ no visa kopprodukta tika saražotas lauksaimniecībā.
XIV-XV gs. nāca politiskās krīzes, neražas (pazeminājās gada vidējā temperatūra), epidēmijas (kopš 1347. gada t.s. "melnā nāve") ievadīja demogrāfisko kritumu līdz pat XV gs. otrajai pusei. Sākās jaunu tehnisko un darba metožu meklējumi. Kalnrūpniecībā un citās nozarēs sāka izmantot krītoša ūdens enerģiju. Vējdzirnavu ieviešana ļāva izmantot vēja enerģiju. Samazinoties iedzīvotāju skaitam, vajadzēja mazāk pārtikas, labības cenas kritās, sējumus pārvērta par ganībām, vai pārgāja uz citiem saimniekošanas veidiem (piemēram, Anglijā uz aitu audzēšanu un vilnas ražošanu). Līdztekus labības audzēšanai, zemnieki dārzeņu audzēšanai un citām kultūrām – apiņiem, vīnogām, kaņepēm un augiem, - ko izmantoja krāsvielām amatnieki. Nodevas Eiropas rietumos arvien biežāk no zemniekiem tika pieprasītas naudas veidā. Audzējot lopus vai raudzējot vīnu, varēja gūt lielākus ienākumus nekā audzējot labību. Izdevīgāk bija specializēties kādā šaurākā lauksaimnieciskās ražošanas nozarē. Lielu daļu lauksaimniecības produkciju zemnieki pārdeva tirgū un nomu par zemi kārtoja nevis naturālajās nodevās, bet naudā. Pieauga preču–naudas attiecību nozīme Eiropas saimniecībā. Preču un naudas attiecību lomas pieaugums iedragāja feodālo naturālo saimniecību. Nostiprinājās zemnieku tiesības uz zemi, attīstījās zemes noma. Ekonomikas smaguma centrs pārcēlās un laukiem uz pilsētām. Sākot ar gadsimtu miju laukos zemes kungi pamazām sāka pāriet no naturālo nodevu iekasēšanas uz specializētu muižu veidošanu, kas specializējās galvenokārt labības ražošanā un tās eksportēšanā. Zemniekiem iedalītās zemes platības tika samazinātas līdz minimumam, lielražošana attīstījās muižā. Lai muižās nodrošinātu darbaspēku, tika ierobežota zemnieku pārvietošanās, kas nozīmēja zemnieku iesaistīšanu dzimtbūšanā. Tas noveda pie sociālās spriedzes palielināšanās - zemniecības un muižniecības interešu pretstāves, - kas kulminēja vairākos plašos zemnieku karos, panākot brīvību atjaunošanu. Protams, visi šie procesi dažādi izpaudās dažādos reģionos, piemēram, ja Rietumeiropā tas bija laiks, kad zemniecība un pilsētas pamazām atbrīvojās no atkarības no aristokrātijas, Austrumeiropā vērojams pretējs process: zemnieku nonākšana dzimtbūšanā, bet pilsētām zaudējot nedaudzās suverenitātes tiesības.
Literatūra par šo tēmu
- Purēns Vilnis. Pasaules vēsture pamatskolai. 2. daļa. Viduslaiki. - Jāņ Rozes apgāds: Rīga, 2003. - 264 lpp. ISBN 9984154904
- Grasmane I., Klišāns V. Viduslaiku vēsture. 1. daļa. Metodisks līdzeklis. - Mācību apgāds: Rīga, 1996. - 84 lpp.
- Viduslaiku vēsture. 2. daļa. Metodisks līdzeklis. / red. Grasmane I. - Mācību apgāds: Rīga, 1996. - 130 lpp. ISBN 99845-14-5
