Rīgas Domkapituls
Rīgas Domkapituls - domkapituls - arhibīskapa padome laicīgajās un garīgajās lietās, vadīja arhibīskapijas pārvaldi. To veidoja 12 kanoniķu kolēģija (kopā ar arhibīskapu kā 13. personu simbolizēja Jēzu un viņa mācekļus), - t.s. domkungi: prāvests (prepositus), priors (prior, prāvesta vietnieks), pagrabmeistars (cellarius), Ķizbeles baznīckungs (plebanus de Cubezele), Sv. Pētera baznīcas baznīckungs (plebanus sancti Petri), kamerārijs (camerarius, kasieris), sholastiķis (scholasticus, izglītības pārzinis), kantors (cantor, kora un liturģijas vadītājs), mantzinis (custos), un 2 priesteri (sacerdos). Domkapitula mītne atradās Rīgā pie Doma baznīcas dienvidu sienas piebūvētajā klosterī, kura ietvaros pastāvēja arī Rīgas Domskola (mūsdienās – Rīgas kuģniecības un vēstures muzeja ēka ar krusteju). Sākot ar 1229. gadu Rīgas Domkapituls sāka ievēlēt Rīgas arhibīskapus (šīs tiesības domkungiem tika pieškīrtas 1209. gadā). Vienlaikus domkapitulam bija patronāta tiesības (tiesības postulēt jeb izvirzīt kandidātu priestera amatam) Rīgas pilsētā, kā arī arhidiakonāta (bīskapa vietnieka) izvēles tiesības. Domkungiem bija tiesības ievēlēt savu prāvestu, bet domkungu mājvietas (clausalas) un mantu noliktavas (grangiarum) baudīja azīla (imunitātes) tiesības.
No 1201. līdz 1210. gadam domkungi dzīvoja pēc Augustīniešu regulas valkāja melnus habitus. Laika posmā no 1210. līdz 1373. gadam Rīgas Domkapituls bija pakļauts Premonstriešu mūku ordeņa regulai un valkāja baltus habitus. 1373. gada 10. oktobrī pāvests Gregors XI atļāva domkungiem pārņemt augustīniešu regulu un kopš tā brīža baltos habitus atkal nomaina melni. Kopš 1394. gada 10. marta Rīgas domkungi, atbilstoši pāvesta Bonifācija IX rīkojumam bija spiesti valkāt Vācu ordeņa ietērpu un ievērot ordeņa statūtus. Šāda situācija turpināja pastāvēt arī XV gadsimtā.
Rīgas Domkapitula tiešā valdījumā (dāvinājumu rezultātā) XIV gadsimtā atradās Ķizbeles draudzes novads ar Krimuldas pili, Doles pils Doles salā, zemes Daugavas kreisajā krastā starp Doles salu un Rīgas patrimonālo apgabalu, nami Rīgā un zemes gabali Rīgas lauku apgabalā, kā arī Dundagas pils un Tārgales novads Ziemeļkurzemē, kas ietvēra sevī 30 ciemus ar vairākām muižām, kā arī daudz citu īpašumu.
Literatūra
- Šterns I. Rīgas domkapituls. / Latvijas vēsture 1180.-1290. Krustakari. - Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2002., 402.-406. lpp.
