Brīvciems

Brīvciems (vc. Freydorf) - brīvzemnieku kopiena uz savas zemes, autonoma teritoriāli administratīvā vienība viduslaikos un jaunajos laikos ar savu teritoriju, simboliku un pārvaldi, kam nepastāvēja nekāda saistība nedz ar pagastiem, nedz zemnieku likumiem, nedz muižām, miestiem un pilsētām.

Mūsdienu latvijas teritorijā brīvciemi līdz XIX gs. pastāvēja uz t.s. ķoniņu zemes. Ciema vecākais jeb burmeistars pārstāvēja sava ciema ķoniņu kārtas iedzīvotājus juridiskajos darījumos un kontaktos ar pārvaldes iestādēm, izšķīra ciema iedzīvotāju sīkās ķildas un rūpējās par kārtību brīvciemā. Svarīgākos jautājumus, kas skāra visu brīvciema iedzīvotāju intereses, izlēma ciema saimnieku kopsapulces. Bez savu pārstāvju - burmeistaru vēlēšanas brīvciemu saimnieki kopīgi izraudzīja arī advokātus, kas aizstāvēja ķoniņu prasības daudzajās prāvās. Burmeistars un saimnieku kopsapulce veidoja brīvciema pārvaldi (Dorfvervaltung), kuras funkcijas nav īsti skaidras. Ir zināms, ka pārvaldes izdeva ciemu iedzīvotājiem personu apliecības, lai tie varētu brīvi pārvietoties ārpus pagasta teritorijas. Brīvciemu iedzīvotāju pilntiesīgo daļu veidoja ķoniņu dzimtu piederīgie, uz kuriem attiecās visas ķoniņu privilēģijas. Kā redzams no Kuldīgas muižas inventārijiem, XVIII gs. ciemu saimniecībās dzīvojuši un strādājuši visi dzimtas piederīgie. Kalpi ienācēji ciemos bija retums, jo fiziskos darbus pildīja saimnieku neprecētie un precētie brāļi ar savām ģimenēm, neprecētās māsas, novecojušie vecāki un vecvecāki, reizēm arī svaiņi un pabērni. Bija arī audzēkņi (Aufzuglinge), visticamāk, brīvnieku bāreņi, kurus adoptēja tuvāki vai tālāki radinieki, lai nepieļautu viņu nonākšanu atkarīgo zemnieku vidē. Uzvārdi dokumentos parādījās kopš 1797. gada.. Pamatnodarbošanās bija zemkopība. XIX gs. zināmi tikai daži no kuršu ķoniņiem cēlušies amatnieki: Šmēdiņš 1801. gadā bija dzirnavnieks Vilgālē netālu no Lipaiķiem, 1802. gadā Jānis bija mūrnieks, bet 1880. gadā Eduards – miesnieks Kuldīgas pilsētā. Izņēmums bija Sausgaļu brīvciema iedzīvotāju kopiena, kurai ciema zemes platība nebija liela: 1853. gadā puse no brīvajiem iedzīvotājiem iztiku pelnīja ar amatniecību, lielākoties podniecību. Acīmredzot šī iemesla dēļ - jaunu tehnoloģiju meklēšana, izglītošanās , lielāka mobilitāte, - brīvciemu vidū Sausgaļi izcēlās ar iedzīvotāju raibo etnisko sastāvu - vācu amatnieki ciemā dzīvoja jau 1797. gadā, bet XIX gs. vidū bez 49 brīvniekiem dzīvoja 42 vācieši un 63 ebreji, kas nodarbojās lielākoties ar lauku amatniecību. Burmeistars bija Kārlis Bartolds. Vairāki ciema iedzīvotāji, pateicoties amata prasmēm un izglītotībai, pārgāja "vācu kārtā", piemēram, viens no saimniekiem Jānis jau 1796. gadā saucies par Johanu Bergholcu, savus dēlus bija kristījis par Ludvigu, Kristofu un Magnusu, bet. 1853. gadā Sausgaļu iedzīvotāji ar uzvārdu Bergholcs jau bija izkļuvuši no zemniekiem un piederēja pie Kuldīgas luterāņu vācu draudzes, ģērbās pēc "mazturīgo vācu ļaužu” parauga. Arī Kalējciemā, kur visās septiņās sētās - Kalna un Lejas Mikās, Kalna un Lejas Vāģos, Kalna un Lejas Zoņos, kā arī Mežsargos - saimniekoja Kalēji, kopš 1861. gada līdztekus viņu latviskajam uzvārdam lietots tā vāciskojums – Šmits, - kas turpmāk aizvietoja viņu ciltstēva oriģinālo vārdu un liecinot par augstāku statusu.