Darvas dedzinātava

Darvas dedzinātava, darvas ceplis jeb darvas tecinātava (vc. Teerbrennereianlage, an. tar-producing plant, kr. смолокуренная печь) - ražotne kokogļu un darvas kā blakusprodukta ieguvei. Darvu tecināja dedzinot malku - sakraujot malkas sirpu, ko nosedza ar velenām - šādā bezgaisa vidē zem malkas noliktā silē tecēja darva, bet pati malka partapa kokoglēs. Dažkārt izmantoja arī no ķieģeļiem mūrētas krāsnis, kur krāsns apakšējā daļā bija caurums, pa kuru notecēja ūdens un darva no ķieģeļiem izveidotā tvertnē. Vienā ceplī pie darvas dedzināšanas parasti strādāja 2 līdz 3 cilvēki.

Kurzemes hercogistē darbojušies gandrīz 100 darvas cepļi, no kuriem lielākie bija Skrundā, Kuldīgā, Rendā, Sūros, Augš- un Lejas Bārtavā, Grobiņā, Taurkalnē, Baldonē un Mežmuižā. No 1 stera malkas ieguva ap 40 kg darvas. Katram darvdeģim gadā bija jānodod 1 lastu darvas (t.s. 38 mucas, katrā 86 Rīgas stopi, t.i. 5036 litri). Darvu izmantoja galvenokārt kuģu un laivu darvošanai, bet kokogles - dzelzs ieguvei. Bērza darva ,,deguts" bija plaši iecie­nīta ūdenszābaku un citu juhtas ādas priekšmetu kopšanai. Ražoja ne vien vietējam patēriņam, bet izveda arī uz ārzemēm. Laika posmā no 1492. līdz 1496. gadam no Livonijas uz Lībeku nosūtīja 940 lāstus sveķu un darvas. Ap 1500. gadu izvestā mežu produkcijas vērtība sasniedza 10-12% no kravas kopvērtības. Pēc Zundas muitas reģistra laikā no 1562. līdz 1569. gadam izveda 10128 lāstus pelnu un darvu. XVII gs.

Par uzskatāmu paraugu var kalpot Rendas pag. ,,Sluju" māju darvas ceplis (1936. g. rudenī tika pārvests un uzstādīts Latvijas Brīvdabas muzejā), būvēts XIX gs. pēc senāka parauga, sastāvēja no divām atsevišķi, konstruktīvi skaidri atšķirīgām daļām, no pašas darvas ražošanas ierīces - cepļa un ap to uz­celtās koka ēkas (samēri plānā 11x6 metri). Celtnes uzbūvē dominēja lielais, smagais lubu jumts, kuru nes seši 50-60 cm resni zemē ierakti 140 cm augsti stabi, ik pa trim katrā pusē. Virs stabiem, īpaši iecirstos robos, gul­dīta apaļa spārenīca. kas, ievērojot jumta lielo smagumu, pret izļodzīšanos nodrošināta ar 4 pakšos cirstām sijām. Cepļa sienas veido stabu gropēs lī­meniski iebūvēts 15-20 cm resnu nekaķētu guļkoku pildījums, bet cepļa galus nosedz pret malējo siju balstīts svērtenisks stāvkoku klāsts. Jumta segas pamatā ir 4 pāri spāru un 4 pāri kabu, kas balstās uz spārenīcas. Spāres ir priedes koka, apaļas ar taisniem galiem, bet ca. 2,5 m garās kabas darinātas no egļu koka ar 30-40 cm gariem sakņu atzariem, kuru uzde­vums saturēt pret noslīdēšanu jumta segu un slogus. Virs spārēm nāk kārtis, uz kurām liktas lubas, noslodzītas no virspuses smagiem koka slogiem. Cepļa koka daļas un koka darba rīki darvoti. Pats ceplis resp. darvas tecināmā krāsns, kas izskatā atgādina siena kaudzi, mūrēta no laukakmeņiem, ķieģeļiem un jumta kārniņu lauskām māla javā uz laukakmeņu pamatiem, sastāv no divām daļām - pārtvaices telpas - ,,darvas krāsns" un kurtuves - "aizoderes". kas savā starpā tieši nav savienotas. Cepļa kodols ir 2,10 m platā un 4.20 m augstā destilācijas telpa, kuras 15 - 20 cm biezās sienas (cepļa krekls, "odere") rūpīgi izmūrētas ar kārniņu lauskām un māliem. "Krekla" augšdaļu sauc par ,,galvu", un tur ierīkota īpaša lūka malkas ie­kraušanai. Zemes līmenī izmūrēta dziļa ,,cepļa mute". Pārtvaices telpas māla klons izveidots kā lēzna piltuve ar caurumu vidū, un piltuves dibenu slīpi mūrēts vads savieno ar padziļināto darvas krātuvi cepļa ziemeļu gala. Krā­tuves dibenā, zem minētā mūrētā vada, zemē iegremdēta liela vienkoka sile darvas uzkrāšanai. Visu cepļa "kreklu" divu trešdaļu augstumā no zemes aptver 40-50 cm bieza laukakmeņa un ķieģeļu mūra ārsiena, atstājot starp ,,cepļa kreklu" 40 cm platu kurtuvi - ,.aizoderi". ,,Aizoderei" iemūrēta at­sevišķa zema, plata kurtuves mute. Darvas ražošanai kā izejmateriāls lietoti priedes, bērza un apses koki, pie kam par labākiem un darvas ieguvuma ziņā izdevīgākiem turēja mi­nēto koku celmus. Kad vajadzīgais koku daudzums bija mežā sagādāts un pievests pie cepļa, atlasīja kurināšanai nepieciešamo malku, bet pārējos kokus resp. cel­mus sīki saskaldīja. Tad darvdeģis, parasti pats saimnieks vai saimnieka tēvs, stājās pie nopietnā un atbildīgā pārtvaices telpas piepildīšanas darba, jo malku nedrīkstēja samest kā pagadās. Vispirms no taisnākajām pagalēm sakrāva riņķi gar oderes ārējo malu. Tad virs šīm novietoja radiāli vairākas pagaļu rindas, noliekot šo pagaļu ārējos galus uz pirmajā kārtā noliktiem kokiem. Šāds malkas krāvuma sākums bija nepieciešams, lai atvieglinātu darvas noplūšanu un uzkrāšanos novada galā. Kad cepļa pildīšana caur muti kļuva neērta, to turpināja pa lūku cepļa galvā, līdz viss ceplis bija pilns. Pēc tam ailu un lūku aizmūrēja un cepļa galvu apsedza ar šķidriem māliem, aizblīvējot visas varbūtējās plaisas. Kurtuvē ielika malku un sāka kurināt. Dūmu novadam kalpoja vairāki kurtuves augšdaļā ierīkoti, ar akmeņiem aizbāžami caurumi. Pēc 1 l/2 - 2 dienas ilgas kurināšanas darvas bedrē esošā silē sāk uzkrāties pirmais destilācijas produkts - brūnas krāsas darvains ūdens, kam nebija praktiskas nozīmes, un to kā nevajadzīgu ar gara koka galā piestiprinātu kausu resp. spainīti "virlupu" izsmēla un izlēja koka notekrenē. Drīz pēc tam sāka uzkrāties tīra darva - pabiezs, eļļains, tumšs šķidrums ar īpatnēju smaržu. Uzkrājušos darvu ar dziļu koka liekšķeri un garenas koka piltuves palīdzību iepildīja mucās. Viens ceplis vienā kurināšanas etapā deva 3-4 lielas jeb 9-12 mazas mucas darvas (atkarībā no pārtvaicējamo koku kvalitātes), pie kam kurināšanai izlietoja apmēram divas asis malkas.

Resursi internetā par šo tēmu

• Darva - Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm
• Darva - Latvijas Ķīmijas Vēstures Muzejs
• "Sluju" darvas ceplis - Latvijas Etnogrāfiskais brivdabas muzejs
• Ķīmija Kurzemes hercogistē - Ķīmijas skolotājs
• Ķīmija Kurzemes hercogistē (1561-1795) - Latvijas ķīmijas vēstures muzejs
• Sluju darvas ceplis - tournet.lv