Muhameds, Dieva pravietis
Muhameds (ar. محمد, Muhammad) - islamā pēdējais Dieva pravietis.
Abdulas dēls Muhameds (Muhammad ibn Abdullah) dzima Mekā aptuveni 570. gadā. Muhameda tēvs Abdula (Abdullah) mira pirms viņa dzimšanas, bet māti Aminu (Amina) Muhameds zaudēja sešu gadu vecumā. Bāreni nākamajos gados audzināja viņa vectēvs (Abd al Muttalib). Divus gadus vēlāk, Muhameds zaudēja arī savu vectēvu, un atbildību par Muhamedu uzņēmās viņa tēvocis Abu Talibs (Abu Talib), kurš bija viens no kureišītu cilts vecākajiem. Muhameds uzauga un kļuva par godīgu un cienījamu cilvēku -viņa draugi viņu dēvēja par al Amin (uzticamais). Iztiku viņš pelnīja, strādājot par pārdevēju pie atraitnes Hadīdžas (Khadijah), kura pēc laika izteica viņam piedāvājumu precēties. Divdesmit piecu gadu vecumā Muhameds apprecējās ar Hadīdžu, kura bija vecāka par viņu par piecpadsmit gadiem. Šī laulība ilga 25 gadus līdz Hadīdža mira. Muhamedam un Hadīdžai laulībā dzima seši bērni: abi dēli mira bērnībā, bet četras meitas dzīvoja ilgu mūžu. Muhameds atteicās pielūgt tradicionālās cilts dievības un pievērsās jūdaisma un kristietības Dievas. Četrdesmit gadu vecumā, meditējot kalnos, netālu no Mekas Hiras alā, viņš no Dieva saņēma pirmo no savām daudzajām atklāsmēm, kuru arābu valodā apzīmē viens vārds - Ikra, - kas nozīmē ’’lasīt’’ vai ’’deklamē’’. Tur viņš iepazinās ar Dieva sūtni, eņģeli Džibrīlu (Gabrielu) un pats kļuva par Dieva ziņas izplatītāju. Muhameds nākamos 23 gadus pavadīja saņemot Dieva atklāsmes un nododot tālāk islama mācību. Musulmaņi tic, ka Dievs ir atklājis savu vēsti konkrētiem praviešiem, atklājot tādā veidā caur tiem cilvēcei priekšrakstus un uzvedības vadlīnijas: Ābramam (Suhuf - ruļļus), Mozum (Tawtah - Tora, ieskaitot 10 baušļus), Dāvidam (Zabur - Psalmus) un Jēzum (Injeel - Evaņģēliju jeb īsto Derību). Korāns, kas tika atklāts Muhamedam, ir pēdējā svētā grāmata, jeb svēto rakstu sērijas noslēdzošais vēstījums cilvēcei. Aktīvā misionārisma dēļ nonācis konfliktā ar Mekas iedzīvotājiem, 622. gadā Muhameds ar saviem apiekritējiem bija spiests mēgt uz Jasribu (Medinu - Medinah, saīsinājums no Madinat an - Nabi - "pravieša pilsēt") - t.s. hidžra, - kur viņš iedibināja islama likumus. Nākamajos gados islams tika izplatīts tuvējās arābu ciltīs, radot jaunu sabiedrību, kura balstījās uz vienotiem reliģiskiem principiem. Muhameds mira 632. gadā 63 gadu vecumā.
