Hipotēze par latviešu ornamenta un mitoloģijas saskarsmes aspektiem
Raksts tapis t.s. trešās Atmodas laikā, iekļaujoties sabiedrībai kopējā interesē par folklorā sastopamās informācijas aktualizāciju, un izvirza teorētisku (taču nepierādāmu) hipotēzi par senlatviešu pasaules uzskata, t.i. mitoloģiskās pasaules ainas iespējamo atspoguļojumu ikdienā lietotajos tautas ornamenta elementos un zīmēs.
Atslēgas vārdi: latviešu mitoloģija, latviešu folklora, latviešu ornaments, zalkša zīme, kāškrusts, Lielvārdes josta
1980. gados gados spēcīgu impulsu latviešu sabiedrības interesei par nacionālo ornamentu ir devušas A. Epnera filma "Lielvārdes josta", un T. Vinta, A. Gobas un G. Eniņa publikācijas par atsevišķu ornamenta zīmju saturisko jēgu. Šie, lai arī diletantiskie pēc būtības, bet ļoti emocionālie pēc formas, darbi izsauca sabiedrībā diezgan plašu rezonansi, kas, nenoliedzami, pati par sevi bija pozitīva parādība. Nelaime slēpjas tur, ka šie autori nekritiski pārņem un tālāk plaši popularizē ornamenta zīmēm maz atbilstošus nosaukumus un pat kļūdainus simbolus,[1] šādi tikai palielinot latviešu ornamentikā valdošo jucekli. Tāpēc domāju, nepieciešams rast kopsaucēju ornamentu simbolikas pamatprincipu apzināšanā, kas palīdzētu sistematizēt gan latviešu ornamentiku, gan ar to, iespējams, saistīto mitoloģiju.
Viens no nedaudzajiem profesionāļiem šajā jomā, Valdis Klētnieks (1905-1968), raksta: "Ikvienas sistēmas svarīga sastāvdaļa ir noteiktas definīcijas un terminoloģija, bet runāt par latvju rakstu veidu nosaukumiem nozīmē tūliņ sanākt naidā ar citiem šo rakstu pētniekiem. Vispirms minamas divas principiāli atšķirīgas pieejas rakstu veidu nosaukumiem. Pirmais cītīgais latviešu ornamenta pētnieks E. Brastiņš, kas jau 1923. gadā publicēja savu grāmatu "Latviešu ornamentika", uzskata, ka "latviešu ornamenta satura elementi" saistīti ar seno mitoloģisko pasaules uzskatu, un dod arī šo elementu atšifrējumus (pareizāk - minējumus), ko turpmāk lietā kā raksta veidu nosaukumus. Kāds cits cītīgs latviešu ornamenta pētnieks A. Dzērvītis, turpretī, uzskata ("Vēsturisko laiku latviešu tautas tērpi", 209. lpp.), ka ne kults, ne mitoloģija nav bijuši latvju rotājošā raksta galvenie noteicēji, bet tā īpatnības visvairāk noteic darba tehnika un lietātais materiāls; tāpēc A. Dzērvītis vāc tautā lietātos rakstu nosaukumus. Pārējie pētnieki vai nu pievienojas kādam no šiem ierakstiem, vai arī cenšas ieņemt kādu starpstāvokli, pie kam rakstu nosaukumos tiem gandrīz katram ir savas īpatnības."[2]
Līdz ar t.s. nacionālo atmodu, populārāks kļuva mitoloģijas virziens, ka iezīmēja M. Slava savas grāmatas ievadā: "Ornaments, pildot dekoratīvo funkciju, vienlaikus ietver sevī arī zināmu informāciju par apkārtējo vidi. Pieņemot par aksiomu ornamenta saistību ar sava laika cilvēku pasaules uzskatu, jāsecina, ka cilvēces kultāras agrīno stadiju ornamentālā bagātība bija cieši saistīti ar mitoloģisko domāšanu, ticējumiem un paražām. Sadzīves priekšmetu un apģērba rotājošā raksta motīvi, kas līdz ar praktiskajām iemaāām un stilistiskajām tradīcijām tika pārmantoti no paaudzes paaudzē, laika gaitā zaudēja savu semantiku, tās vietā iegūstot citu jēgu. Visilgāk, šķiet, saglabājās priekšstats par noteiktu motīvu sargājošo vai laimi nesošo nozīmi."[3]
Tieši tā tas, piemēram, ir ar vienu no pazīstamākajām latviešu ornamenta zīmēm, kuru esmu nolēmis šai rakstā aplūkot sīkāk - tā ir t.s. „svastika“. E. Brastiņš savās grāmatās (1923. un 1925. g.) lieto nosaukumus “uguns krusts” un “Pērkona zīme”, uzskatīdams, ka svastikā attēloti sakrustoti zibeņi, bet jau 1932. gadā viņš to sauc par "tā saukto Pērkoņa krustu, jeb kāšu krustu". Arī prof. P. Šmits 1937. gadā grāmatā "Vēsturiski un etnogrāfiski raksti", nosauc to par “kāšu krustu”, atvasinot šo nosaukumu no vācu Hackenkreuz. Klētnieks norāda, ka par “ugunskrustu” svastika ir pirmo reizi nosaukta tikai pēc 1. Pasaules kara. Savukārt J. Bīne uzskatīja, ka nosaukums "ugunskrusts" nekādi neatbilst šim simbolam, bet drīzāk gan tā varot apzīmēt t.s. “krustakrustu”, ar kuru agrāk esot pārvilkuši maizes klaipus pirms ielaišanas krāsnī un vakaros pelnu kopiņu, kurā ierušinātas kvēlojošas ogles. Laika gaitā, izzūdot senajiem ticējumiem, ornamentu zīmes kļuva vienīgi par rotājošu elementu, bieži zaudējot arī senos nosaukumus (ja tādi maz bijuši). Tās sāka sāka dēvēt, salīdzinot ar dabā sastopamām formām, piemēram, "lapiņa", "zvaigznīte", "spolīte", utt., līdz ar to pirmo etnogrāfu pierakstītajā XIX gs. materiālā nesastopam vēlāk populāros apzīmējumus "Laimas", "Māras", "Jumja", "Ūsiņa" u.tml. - tie visi ir nosacīti 1930. gados tapuši apzīmējumi. "Tā nosaukumu tautā nemin pat J. Niedre, kaut gandrīz ikvienā Krustpils novada jostā ir vismaz pa kādam ugunskrusta paveidam. A. Dzērvītis tieši piemin, ka Zaubē nepazīstot ugunskrusta vārda, un saucot vienkārši par krustiņu. Tātad, tīri formālu trūkumu dēļ, tautā lietotie nosaukumi sistemātiskam latvju ornamentu aprakstam neder. Tādēļ pētnieki, īpaši tie, kas meklē ornamentā senus mitoloģiskus simbolus, devuši rakstu veidiem paši savus nosaukumus".[4]
Trimdā A. Brastiņš, secinādams, ka svastika parādoties pa lielākai daļai sieviešu apģērbos un rotās, norādīja, ka turpmākajos pētījumos varētu atklāties cieša šī simbola saturiskā saistība ar latviešu mitoloģijas Laimu. Šķiet, ka E. Brastiņš tika izvēlējies pareizo pētīšanas virzienu, jo visā pasaulē ornamenti savas izcelšanās pirmssākumos ir vairāk vai mazāk saistīti ar mitoloģiju.
Tā kā ļoti liela daļa ornamentu elementu nepieder tikai latviešu kultūrai, bet ir sastopami visā pasaulē, tad tas, kā mūsu ornamenta zīmes izprot citas tautas, var palīdzēt pašu meklējumos.
Ugunskrusts jeb svastika ir pazīstama arī Āzijā, to pazina pirmskolumba Amerikā, Centrāleiropā, Īrijā, Britānijā, Īslandē, Skandināvijā, Grieķijā un Ēģiptē. Senie indoārieši vārdu “svasti” (laime) izrunāja rituālajās ceremonijās pirms un pēc svētās “om” izteikšanas. Kā laimes simbolu to zīmēja uz māju sienām, aploku stabiem, durvju stenderēm, drēbēm, mājturības priekšmetiem, utt. Te svastika ir arī saules, uguns, gaismas, zibens, vēja, negaisa un kustības vispār simbols. Tas ir arī cilvēks ar divām rokām un divām kājām, vīrišķā un sievišķā, dinamiskā un statiskā savienojums, kustība un miers; harmonija un līdzsvars; centrbēdze un centrtiece; ieelpa un izelpa; gals un sākums. Savukārt Ķīnā svastika simbolizā “iņ“ un “jan”, kā arī man dsu – “desmit tūkstoš lietu”, t.i. dabas bezgalīgo daudzveidību un nebeidzamo dzīvības atjaunošanos.
Gandrīz tāda pati nozīme, tikai plašāk izvērsta, Ķīnā ir citam simbolam - Dao. Dao (latviski to varētu tulkot kā Daba jeb Dabas ceļš) veido divi savstarpēji saplūstoši elementi - iņ un jan. Atkarībā no situācijas jan simbolizē garu, gaismu, debesis, vīrišķo, aktīvo utt.; bet iņ simbolizā matēriju, tumsu, zemi, sievišķo, pasīvo utt. Lineāri jan zīmēja ar nepārtrauktu svītru: –––, kas nozīmēja kalna dienvidu nogāzi, ko visintensīvāk apspīdēja saule, bet iņ, ko zīmēja ar pārtrauktu svītru: - - -, nozīmēja kalna vai gravas ēnaino ziemeļu nogāzi. Tie nav antagoniski pretstati. Tie netiecas viens otru sagraut vai padzīt, bet gan sadarbojas un viens otru papildina. Te viss pasaules process tiek traktēts kā situāciju maiņa, kuras pamatā ir pamatelementu, gaismas un tumsas, saspringuma un atslābuma mijiedarbība. Jan pārtop par iņ, un otrādi, gars top par matēriju, un matērija par garu - no nekā nekas nerodas, un nekas nekur nepazūd, tikai maina veidu. Daudzi Dao traktē kā vispārīgu likumsakarību, kā pāri cilvēkam esošu sakarību vai normu kopumu. Kombinējot jan un iņ grafiskos attēlus, to skaitu un izvietojumu, ieguva dažādus simbola variantus, ko saistīja ar dažādām situācijām dabā un cilvēku dzīvē.
Raksturīgi, ka arī latviešu mitoloģijā (un indoeiropiešu mitoloģijā kopumā) ir divi pamatelementi: Dievs - debesjums, gaisma, gars; un Zeme (Māra) - zeme, tumsa, matērija; it kā pretmeti, kas, pārejot viens otrā, veido pasauli. Māra izpaužas dabā visdažādākajos veidos, un katrai šai emanācijai ir savs apzīmējums. Tās ir daudzās mātes: - Zemes māte, Jāras māte, Veļu māte, Meža māte, Māršava, utt. Tāpat arī dažādajām Dieva izpausmēm ir savi apzīmējumi: Debestēvs, un daudzie "Dieva dēli" - Pērkons, Jānis, Jumis utt. Ja šo kosmogonisko ainu vajadzētu attēlot grafiski, tad labāku simbolu par to, kas attēlots šai saktā, būtu grūti izdomāt.
Ar lielu pielaidi varētu pieļaut, ka tā nav vienkārši nejauša sakritība, bet šai saktā patiesi simboliski attēlota pasaules uzbūve, tad pavērusies aina daudz varētu palīdzēt gan ornamentikas, gan mitoloģijas apzināšanā un sistematizēšanā.
Simbolu var sadalīt divās vienādās daļās vienalga kādā virzienā, pilienu skaits un attiecības katrā pusē saglabājas nemainīgi.
Tas runā par labu pieņēmumam, ka, tāpat kā Dieva spoguļattēls ir Māra, arī katram Dieva izpausmes aspektam atbilst kāda Māras izpausmes forma. Mēs redzam kā, pateicoties rotācijai, Dievs pāriet Mārā, un Māra - Dievā. Griešanās ilūziju zīmei piešķir pilienu liektā forma, ko vēl vairāk izceļ tas, ka starp pilieniem ir atstāta brīva telpa, kas pati par sevi jau veido atsevišķu zīmi. Grafiski šī zīme ir it kā iepriekšējās skelets, mugurkauls, kas to satur kopā.
Tas ģeometriski ir ārkārtīgi svarīgs aspekts zīmes grafiskajā uzbūvē, un, ja šai zīmei ir tik liela loma kopīgajā simbola konstrukcijā (lielākajā daļā gadījumu tā patiesi tiek pasniegta atsevišķi), tad tai jāsimbolizē kaut ko tādu, kam latviešu mitoloģijā ir tādas pat funkcijas kā šai zīmei lielajā simbolā, un gandrīz tikpat lielai lomai kā Dievam un Mārai. Šāds adekvāts tēls ir tikai viens - tā ir Laima.
Lūdzu Dievu, lūdzu Laimu, abus divus mīļi lūdzu: No Dieviņa veselību, no Laimiņas labu mūžu.
Laima ir mūža licējiņa. Viņa ir tā, kas "liek" vai "lemj" mūža ritumu. Pat Dievs nevar mainīt Laimas likumu. Iedziļinoties latviešu mitoloģijā, mēs redzam, ka Laimas funkcijas un loma atbilst Laikam un Liktenim - robežai starp garu un matēriju, jeb Dievu un Māru. Laima patiešām ir mitoloģiskās pasaules "mugurkauls", kas visu satur kopā un nodrošina procesa norisi, kā tas parādās arī šai saktā.
Citā Pasaules simbola variantā, kas arī redzams agrā dzelzs laikmeta saktā, Laimas zīme redzama tās izplatītākajā variantā (raksturīgi, ka zīme vienmēr ir uz asuma, kas pastiprina kustības ilūziju). To pašu redzam arī nākošajā saktā (agr.dz.lkm.):
Ja šo simbolu mēģina izaust audumā (piemēram, jostā), kur izpildes tehnika neļauj izaust liektas formas, mēs iegūstam jau ļoti pazīstamu šī simbola formu (nespeciālistiem zināmākie ir t.s. Lielvārdes tipa jostās atainotie). Kā redzam, esam atgriezušies pie tā, no kā mēs sākām - pie svastikas, un pie tā, ka mūsu senču tuvie radinieki - indoārieši - ar vārdu "svasti" apzīmēja laimi. Šķiet, ka vārdi "Laima" un "laime" skan līdzīgi? Un ja vēl atceramies, ka tieši no Laimas liktā izriet arī cilvēka individuālā laime?
Tas viss ļauj izvirzīt hipotēzi, ka tas patiesi ir Laimas simbols, un svastikas vispareizākais nosaukums latviski būtu "Laimas krusts".
Protams, var iebilst, ka nevar tikt kategoriskā spriedumā balstīties uz citu tautu mitoloģijā sastopamajām paralēlēm, taču nedomāju, ka šī būtu īstā reize. Vairāk nekā pirms 70 gadiem pazīstamais amerikāņu valodnieks un etnogrāfs Sepirs (Edward Sapir, 1884-1939) postulēja ļoti svarīgu etnogrāfijas principu, ko viņš izmantoja savos darbos par vēsturisko valodniecību: valodu saimes rašanās teritorija vēlāk izceļas ar lielu dialektu daudzveidību. Iedrošinos šo principu attiecināt arī uz ornamentu pētīšanu, un, tā kā nevienai tautai visā pasaulē nav zināmi tik daudz dažādu kāškrustu paveidu, kā baltiem, tad var izvirzīt hipotēzi, ka tieši protobalti pēc savas izcelsmes stāv vistuvāk šo simbolu radījušajai kultūrai.
Bez tam, ir vēl kāds aspekts, kas norāda uz Laimas krusta īpašo vietu baltu ornamentikā. Tam garāmejot, un, kā liekas, pašiem tā īsti neapjaušot jautājuma nopietnību, ir pieskārušies vairāki ornamenta pētnieki. Tā A. Dzērvītis uzskatīja, ka tāda pazīstama ornamenta zīme kā “zalktis” ir radusies no Laimas krusta, tam noņemot divus sānu zarus; savukārt E. Paeglem šis simbols ir divi sakrustoti zalkši. Un patiesi, ja zalkša zīmi nezīmē vis lauzītu, kā izaustu jostā, bet gan liektu (kā to varētu attēlot kokā vai metālā), tad veidojas Laimas zīme starp Dievu un Māru (visvienkāršākajā šī simbola variantā). Tā kā ieaust šo, no diviem savstarpēji saplūstošiem "pilieniem" sastāvošo, simbolu celainē vai villainē, saglabājot liektās līnijas, tehniski nav iespējams, tad, vēloties attēlot šo simbolu, ir iespējams iztikt ar tā struktāras svarīgāko elementu, ko mēs pazīstam kā “zalkti”. Zinot seno cilvēku virtuozo stilizācijas māku, šāda iespēja liekas visnotaļ loģiska.
Šķiet arī, ka "zalktis" ir gandrīz vienīgais no mūsu simboliem, kas varētu būt saglabājis savu autentisko nosaukumu, jo ļoti izplatīti ir zalkša un Laimas krusta paraugi, kur zarus veido čūskas, un arī audējas dažkārt šo zīmi dēvējušas par "čūskiņu". Tām noteikti kāda jēga, ja atceramies, cik liela nozīme tieši baltu tautu mitoloģijā bija zalktim kā čūskas pozitīvajam iemiesojumam. "Zalkšus kā pie ēkām dzīvojošas čūskas uzskatīja par visa labā un vērtīgā sargātājiem. Zalkšu kulta plašā izplatība izskaidrojama ar zemkopja darba specifiku, tā rezultātu atkarību no lietus, ādens, bez kura viss iesētais var aiziet postā. Zalkši, kas dzīvo mitrās vietās, kļāst aktīvi lietus laikā, tātad to parādīšanās sola valgmi apsētajiem laukiem. Zalktis zināmā mērā tiek uzskatīts par starpnieku starp zemi, kurā tas dzīvo, un debesīm. Pēc zinātnieku domām, tieši Baltijas un Skandināvijas etnogrāfiskajā materiālā saglabājies ļoti daudz seno indoeiropiešu zalkša kulta palieku.”[5]
Roberts Mūks par to raksta: "Senajās kultūrās, kur šis uzskats dominē, cikliskuma ideja saistās ar cilvēka psihisko eksistenci laikā, un jēdzieni, kurus lieto, lai šāda veida eksistenci darētu saprotamu, ir pirmām kārtām tēli. Sengrieķu mitoloģijā ideja par cirkulējošu ūdens straumi saistās ar Okeānu (Okeanos), kas apjož plakano zemes disku. Sākumā šis Okeāns nebija tas, ko mēs saucam par jūru, bet gan upe. Homēram Okeāns ir dievu sākums, kas kopā ar savu māti Tetisu (Thetis) - pieņemošo, ietilpīgo spēku - ir Visuma radošais princips. Tāpat kā ēģiptiešu Nun, Okeanos simbolizē visaptverošo robežu, kas atdala pasauli no haosa iru no neiras. Okeānu iztēlojās ne tikai kā upi, bet arī kā čūsku (arī latviešu mitoloģijā jūra dažviet tieši dēvēta par čūsku: Tu, jūriņ, melna čūska... /LTdz 13400/ - A.B.), kas apritinājusies ap pasauli, satur to savās skavās. Ēģiptieši šo čūsku sauca par "pasaules apjozēju"; ģermāņu Mitgrad ir čūska, kas guļ jūras dibenā, apskaujot visas zemes, un rij pati savu asti. Būt apjoztam ar plūstošo Okeānu psiholoģiski nozīmē stabilitāti. Pēc orfiķu radīšanas mīta čūska izdēj no ūdens un gļotām olu, un šīs čūskas vārds ir Hronos - laiks. Okeāns kā pasaules straume, čūska kā saite un laiks pieder pie vienas un tās pašas arhetipisko tēlu grupas, par ko liecina arī senajā Ēģiptā un bantu ciltīs pastāvošais uzskats, ka laiks ir straume, kas atgriežas pats savā sākumā. Grieķu mitoloģijā laiks, čūska un straume ir apvienoti Eona (Aion) tēlā. Eons ir radošais dzīvības šķidrums, kas mugurkaula smadzeņu formā tiek identificēts ar psihi (Psyche) un priekšstatīts kā čūska. Bet Eons ir arī neizbēgamais liktenis, kas kontrolē cilvēka dzīvi.” Un tā atgriežamies pie Laimas un "liktens" fenomena.
Protams, nekas nevar būt tik tāls kā senie balti un orfiķi, taču viens ir skaidrs - čūskai - zalktim ir ļoti liela nozīme indoeiropiešu ornamentikā un mitoloģijā. Un, ņemot vērā to netveramību, ar kādu latviešu ornamenta zīmes tik nemanot pāriet viena otrā (kas stingru klasifikāciju padara gandrīz neiespējamu), var teikt, ka lielai daļai latviešu ornamentālo zīmju/simbolu struktūras pamatā ir tieši zalkša zīme.
Tas viss ļauj izvirzīt hipotēzi (gan nepierādāmu), ka latviešu ornamenta zīmes nav vis kāds šifrēts mistisks vēstējums pēctečiem, rakstība, kurā slēptas slepenās zintis, bet gan simbolos attēloti dabas spēki, pasaules uzbūve un principi, kur dabas īpašības tika saistītas arī ar cilvēka individuālajām īpašībām. Kombinējot dažādus dabas spēku un īpašību simbolizējošus elementus, ar ornementu varēja veidot vēlamo dzīves apstākļu un īpašību modeli ko kā sargājošu, ieauda audumos, gravēja rotās un citos sadzīves priekšmetos, nodrošinot valkātājiem/lietotājiem dabas spēku labvēlību. Tas raksturīgs mūsu senču kultūrai vispār: latviešu folklora nedod noslēgtu, sistematizētu un dogmatisku uzskatu sistēmu, kas aptvertu visu, nesniedz viennozīmīgas atbildes, - te drīzāk jārunā par pasaules intuitīvu atskarsmi, sadzīvošanu ar tās mainīgajām situācijām un tās attēlošanu tēlainos spriedumos un simbolos.
Atsauces
- ↑ Piemēram, “Māras trīsstūris”, ko Jēkabs Bīne pirmais pasniedz kā indiešu ornamenta paraugu (Latvju raksti. // Sējējs, 1936, Nr.1), taču vēlāk viņa sekotāji, aizmirstot šo niansi, lieto jau kā latviešu ornamenta zīmi, lai gan latvju rakstos vienādmalu trīsstūri nevar sastapt.
- ↑ Klētnieks V. Senču raksti. - Rīga, 1990.
- ↑ Slava M. Cimdu raksti. - Rīga, 1991.
- ↑ V. Klētnieks, II, 63. lpp.
- ↑ Рыбаков Б.А. Язычество древних славян. – Москва, 1981., 172. lpp.
Izmantotā literatūra:
- Latviešu tautas dzēvesziņa. - Rīga, 1990.
- V. Klētnieks. Senču raksti. - Rīga, 1990.
- "Archīvs". - Melnburna, 1982.
- A. Dancītis. Ugunskrusts. - Rīga, 1931.
- E. Brastiņš. Latvju raksta kompozīcija. 1978.
- Z. Konstants. Jēkabs Bīne un latviešu ornaments. // Latviešu lietišķā māksla. - Rīga, 1989.
- A. Rubenis. Senās zīmes un simboli. - Rīga, 1990.
- Laodzi. Daodedzin. - Rīga, 1986.
- R. Mūks. Čūskas lietā. // "Literatūra un Māksla", 12.07.1991.
Publicēts: A. Buks. Kāda hipotēze par dažiem latviešu ornamenta un mitoloģijas saskarsmes aspektiem. // Literatūra un Māksla. Nr.1., 1992.
