Kellers Teodors fon

grāfs Teodors fon Kellers (Келлер Федор Артурович (Августович), 12.10.1857.-8.12.1918.) - Krievijas impērijas armijas kavalērijas ģenerālis, labākais paukotājs impērijā (первая шашка России).

Dzimis 1857. gada 12. oktobrī Kurskā, grāfu Keleru ģimenē. 1877. gadā absolvējis imperatora Nikolaja kavalērijas skolu internātu (Николаевское кавалерийское училище), kā savvaļnieks iestājies dienestā imperatora Maskavas 1. leibgvardes dragūnu pulkā (1-й лейб-драгунский Московский Его Величества полк). Par varonību karadarbībā, apbalvots ar diviem Sv. Jura krustiem. 1878. gadā absolvējis tveras kavalērijas skolu (Тверское кавалерийское училище), saņemot praporščika pakāpi. 1880. gadā pārcelts dienēt uz Kļasticas 6. huzāru pulku (Клястицкий 6-й гусарский полк) par eskadrona komandieris, tika paaugstināts par rotmistru. 1894. gadā paaugstināts par apakšpulkvedi. 1889. gadā absolvēja Pēterburgā Virsnieku kavalērijas skolu (Офицерская кавалерийская школа), turpināja dienestu 8. Lubenskas huzāru pulkā (1894-1901, Лубенский 8-й гусарский полк), 8. Vozņesenskas ulānu pulkā (1901, Вознесенский 8-й уланский полк). 1901. gadā paaugstināts par pulkvedi. Krimas kavalērijas pulka komandieris (1901-1903, Крымский конный полк), turpināja dienestu 4. Harkovas ulānu pulkā (Харьковский 4-й уланский полк). 1904. gadā iecelts par imperatora Aleksandra 15. huzāru pulka (Александрийский 5-й гусарский полк) komandieri. Paralēli militārajam dienestam, 1905. gadā pildīja Kališas (Kalisch) Polijā ģenerālgubernatora pienākumus. 1906. gadā ievainots atentātā Kališā (poļu dumpinieku sviesta bumba), pārcelts par Leibgvardes dragūnu pulka (Драгунский лейб-гвардии полк) komandieri. 1907. gadā iecelts par flīģeladjutantu, mazliet vēlāk paaugstināts par ģenerālmajoru un iekļauts imperatora Svītā. 1910. gadā iecelts par Kaukāza kavalērijas divīzijas 1. brigādes (1-й бригада Кавказской кавалерийской дивизии) komandieri, 1912. gadā - par 10. kavalērijas divīzijas (10-я кавалерийская дивизия) lkomandieri. 1913. gadā paaugstināts par ģenerālleitnantu. Kā divizijas komandieris piedalījās 1. Pasaules karā. No 1915. gada aprīļa komandējis 3. kavalērijas korpusu (3-й кавалерийский корпус: 10. kavalērijas, 1. Donas un 1. Teras kazaku divīzijas).

Pēc Februāra revolūcijas Krievijā, atzacījās zvērēt Pagaidu valdībai un 1917. gada martā tika demobilizēts no dienesta. Apmetās uz dzīvi Harkovā pie ģimenes. 1918. gada novembrī uzsācis dienestu hetmaņa Skoropadska vadītajā Ukrainas armijā kā virspavēlnieka kņaza, ģenerāļa Dplgorukova (Долгоруков, Александр Николаевич, 1872-1948) vietnieks. Piekritis uzņemties Pleskavas un Vitebskas guberņās organizēt sāktā t.s. Kellera korpusa vadību, taču pilsoņu kara apstākļos nebija iespējas turp doties. Pēc Skoropadska spēku sakāves grāfu Kelleru arestēja atamana Petļuras (Петлюра, Симон Васильевич, 1879-1926) vadītie Ukrainas Direktorijas spēki. Ieslodzīts Lukjanovskas cietumā Kijevā. 1918. gada 8.(21.) decembrī nošauts, vēlāk apbedīts Pokrovas sieviešu klosterī.