Slabada

Slabada (no kr. слобода, vc. Ansiedlungen) - noteiktas sociālas grupas kompakti apdzīvota vieta Austrumeiropā zemēs XI-XVIII gs. (kvartāls, priekšpilsēta, piepilsēta, ārpilsēta, ciems), kura bija daļēji atbrīvotas no nodokļiem. Bija strēļu, klosteru, amatnieku, ārzemnieku u.c. slabadas. Kurzemes un Zemgales hercogistē - pilsētciemam līdzīga, blīvi apdzīvota vieta, kam raksturīga strauja izaugsme, kuru apdzīvo amatnieki, kas nav saistīti ar lauksaimniecību.

Literatūra par šo tēmu

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 74. lpp.