Baltais terors Latvijā
Baltais terors Latvijā (an. White Terror in Latvia, vc. weiße Terror in Lettland, kr. белый террор в Латвии) – starpkaru laika un padomju literatūrā pieņemts apzīmējums beztiesas nāvessodiem, ko pret lieliniekiem un to aktīviem atbalstītājiem 1919. gada pavasarī īstenoja Latvijas zemessardze (t.s. Baltijas landesvērs). To izraisīja t.s. Ventspils slaktiņš, kā arī ziņas par LSPR teritorijā īstenoto genocīdu pret vācbaltiešiem, kurus vajāja un nogalināja, raugoties tikai pēc etniskās piederības kā nelatviešus. Ieņemtajās pilsētās atrodot noslepkavoto vācbaltiešu masu kapus un nošaušanas vietas (skat. Ventspils slaktiņš, Mītavas nāves gājiens), alkas pēc atriebības un lielinieku apšaušanu apmēri tikai pieauga. Eksekūciju veicēji lielāko tiesu bija vācbaltiešu landesvēristi un Vācijas armijas Dzelzsdivīzijas karavīri, landesvēra latviešu vienības uz lieliniekiem raudzījās daudz iecietīgāk.
Terors pret lieliniekiem sākās 1919. gada ziemā, kad naktī uz 13. februāri landesvērs ieņēma Kuldīgu: dažu dienu laikā tika piespriests nāvessods 136 lieliniekiem un to aktīviem atbalstītājiem. 24. februārī tika ieņemta Ventspils – līdz 16. aprīlim Ventspilī tika nošauti ap 200, bet martā Talsos – 30 lielinieki. 18. martā, smagās kaujās landesvērs ieņēma Jelgavu (uz to brīdi ~23 000 iedzīvotāju), kur aplenkumā nonāca lielinieku sanitārais vilciens un 1. brigādes štāba vilciens (kurus neevakuēja, jo dzelzceļnieki ar lokomotīvēm bija aizmukuši) – praktiski visi sarkanarmieši, kopskaitā ap 500 cilvēku, pēc krišanas gūstā tika nošauti. 22. maijā tika ieņemta Rīga. Pēc Zaķusalas koncentrācijas nometnē ieslodzīto atbrīvošanas un cietumos nogalināto vācbaltiešu apzināšanas, sākās mērķtiecīga lielinieku iznīcināšana. Pilsētu sadalīja kvartālos, no kuriem katru ieņēmusi sava karaspēka daļa (Atsevišķā latviešu brigāde kontrolēja pilsētas zonu aiz Elizabetes ielas uz Juglas pusi), uzsākot kratīšanas — uz ielas apturēti gājējus un pārbaudīti to dokumenti. Valkā iznākošais nacionālais laikraksts "Tautas Balss", kuru rediģēja propagandists Otto Nonācs un rakstnieks Jēkabs Janševskis (faktiski Pagaidu valdības orgāns) aprakstīja: "Otrajā dienā pēc landesvēra ienākšanas Rīgā pilsētas ielas atgādināja kaujas lauku: uz visām galvenajām ielām gulēja nošauto līķi, pa 2-3 blakus. (..) piespraustas komunistu partijas biedru kartiņas, kas apliecināja nošauto personību." Daļa nošauto varēja nebūt lielinieki, bet tika sodīti atbilstoši karastāvoklim ar nāvi par ieroču, munīcijas un sprāgstvielu glabāšanu. ASV pārstāvis pulkvežleitnants V. Grīns 3. jūlijā telegrafēja uz Vašingtonu: "(..) Piedzīvojuši virsnieki un labi iepraktizējušies kareivji nāvessodus izpilda nežēlīgi un aukstasinīgi, bet arī nesāpīgi, jo nāve iestājas uz vietas. (..) Jautājumu par nāvessodu izpildīšanu esmu apspriedis ar Flečeru, pieprasīdams (..), lai ikreiz nāvessoda izpildīšanā būtu klāt mācītājs un ārsts. Attiecībā uz Flečeru jāsaka, ka kārtību Rīgā viņš atjaunojis ārkārtīgi grūtos apstākļos (..) un ka viņš rīkojas ar dzelzs roku, bet objektīvi." Sākot ar 29. maiju karavīru patvaļa tika apturēta, bet lielinieku un to līdzjutēju represēšanu pārņēma Standrecht ("kakla tiesa"), kas atradās Suvorova ielā 12 (tag. Kr. Barona iela), pretī Vērmanes parkam. Tā izskatīja 356 apsūdzības par darbību lielinieku labā – nāvessods tika piespriests 174 personām. Kakla tiesas darbība tika pārtraukta ar virspavēlnieka 6. jūnija pavēli, nododot to pilnvaras jaunizveidotajai kara tiesai, kas sastāvēja no diviem latviešiem, diviem vācbaltiešiem un viena krievu virsnieka. Pēc 6. jūnija vairs netika piespriests neviens nāvessods.
Ziņas par kopējo upuru skaitu Rīgā pēc tās ieņemšanas ir pretrunīgas. Trimdas vēsturnieks E. Andersons to vērtē ap 4 500. Latvijas akadēmiskās vēstures II sējuma autori runā par vairākiem tūkstošiem nogalināto. Enciklopēdijā "Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920" (Rīga, 1999) minēti gan 2000, tā arī 4000 upuru. Dr.hist J. Šiliņš, kurš pagaidām ir nopietnākais eksperts 1919. gada notikumos Latvijā, sliecas uzskatīt, ka Rīgā tikuši nogalināti aptuveni 700-1000 lielinieki.
Literatūra par šo tēmu
- Rīgas “atsvabināšanas” ainas”. // Tautas Balss. (Valka) 22.06.1919.
