Rūnas

Rūnas (no senģ. rūn, rūna - "noslēpums") - kopīgs apzīmējums alfabētu grupai. Tā kā rūnu alfabēti tapuši, lai šīs zīmes iegrieztu kokā vai kaulā, zīmes veido dažādi kombinētas taisnas līnijas. Izdala senģermāņu rūnas un tjurku rūnas.

• Senģermāņu rūnas nav pašu ģermāņu izgudrojums, lai gan ir sastopamas vairākas pašu ģermāņu zīmes, bet paraugs rūnu izveidošanai bijis latīņu vai sengrieķu alfabēts, kāds tas sastopams majuskulu kursīvā pie Melnās jūras, un arī kāds nezināms antīks alfabēts (etrusku?). Pirmās rūnu 16 zīmju alfabēts, radies kur aptuveni III gs. sākumā (šīs zīmes atrastas apmēram uz 200 artefaktiem). IX gs. šo alfabētu nomaina jau 24 zīmju rūnu alfabēts "futhart". Katrai zīmei bija dubulta nozīme: tā nozīmēja ne tikai skaņu, bet arī jēdzienu, piemēram, rūna "f" nozīmēja arī "fehu" (lopi, manta). Raksta virziens bija no kreisās uz labo pusi vai arī otrādi. Bez tam sastopams t.s. būstrofedon (no lat. būstrophedon - "aršana ar vērsi") pieraksta veids: pirmo rindu lasa no kreisās uz labo pusi, bet nākošo - no labās uz kreiso pusi. Rūnas galvenokārt lietoja īsiem uzrakstiem, maksimālais 3-4 teikumi, turklāt visi ir izteikti utilitāri, piemēram: "šo zobenu kalis Haralds no Jomsfjorda", vai "Ingrīda vēlēja uzcelt piestātni un izgriezt akmenī rūnas, lai saglabātu ļaužu piemiņā savu vīru Ingemaru un savus dēlus Danu un Banki; viņi dzīvoja Rundbjū, kur tiem piederēja saimniecība". Ļoti reti rūnas sastopamas uz ieročiem, rotaslietām vai amuletiem, un arī tad teksts ir utilitārs. Apjomīgāki teksti tika ar rūnām rakstīti reti (piemēram, dāņu apdzīvotajā Skonē rūnu rakstā pierakstīts tiesību krājums "Codex runicus"). Visvairāk materiāla specifikas dēļ saglabājušies rūnakmeņi (Dānijā ap 1800, Zviedrijā ap 2000, Uplandē vien ap 900, u.c. Eiropā), kas visbiežāk sniedz ziņas par personu un notikumiem, kuros tā ņēmusi dalību (piem. skat. Mervalas rūnakmens). Rūnu akmeņu teksti, kuros pieminēti vietvārdi Latvijā, kā arī uzraksti uz priekšmetiem, kam kāda saistība ar Latvijas teritoriju, apkopoti "Senās Latvijas vēstures avoti" 1. burtnīcā kā 12.-15. un 17. avots.

Literatūra par šo tēmu

• Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 12.-13. lpp.