Rasisms
Rasisms – sociāldarvinismā balstīts uzskats, ka cilvēku rases atšķiras ne tikai ar ārējām anatomiskām pazīmēm, bet arī ar spēju sasniegt civilizētības pakāpi, kultūru un intelektuālo līmeni, t.i. rases atšķiras ne tikai vizuāli, bet arī fizioloģiski un intelektuāli. 20. gs. pirmajā pusē virknē valstu – Vācijā, Itālijā, Dienvidāfrikas republikā u.c. – rasisms kļuva arī par oficiālo valsts ideoloģiju (visilgāk saglabājās ASV un Dienvidāfrikas republikā, kur 20. gs. beigās "balto" rasismu nomainīja "melnais" rasisms). Daudzās zemēs (piemēram, Japāna, Dienvidkoreja u.c.) t.s. "dzeltenā" rasisma idejas tika un tiek atbalstītas valstiskā līmenī, taču neoficiāli.
Uzskats, vēlāk pamatots arī ar teoriju, radies 19 gs. eiropiešu vidū līdz ar koloniālisma briedumu un pirmajiem aizsākumiem cilvēces klasifikācijā, lai teorētiski pamatotu to, kāpēc koloniju iezemiešu lielākā daļa "necivilizējas", par spīti tiem sniegtajai izglītībai un tehnoloģijām. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā bija radušies vairāki rasisma koncepti. Varam runāt, piemēram, par Žozefu Arturu de Gobino ("Apcerējums par rasu nevienlīdzību", 1853), kuru daudzi uzskata par mūsdienu rasu teorijas pamatlicēju, par vācu komponista Riharda Vāgnera vai Ferensa Lista rasistiskajiem uzskatiem vai arī par Hjūstona Stjuarta Čemberlena ("19. gadsimta pamati", 1899) idejām, kurās mēģināts nopamatot "āriešu rases" radošo spēku, citu rasu nepilnvērtību, ebrejus parādīt kā sabiedrības ārdītājspēku utt.
„Rasisms” Eiropas diskursīvajās praksēs parādās 20. gadsimta sākumā, taču historiogrāfijā atšķiras viedokļi par jēdziena rašanos: piemēram, britu pētnieki uzskata, ka tas pirmoreiz lietots britu periodikā jau 19. gs. sākumā, savukārt franču pētnieku vidū dominē viedoklis, ka publiskajā sfērā termins pirmoreiz parādījies tikai ap 1902. gadu Alfreda Dreifūsa prāvas sakarā. Dažādās nozarēs – jurisprudencē (starptautiskās konvencijas, nacionālā likumdošana), politoloģijā, antropoloģijā, sociālajās zinātnēs, vēstures zinātnē, - ir savi pieņēmumi un akcenti, kuros rasisms var tikt aplūkots. Rasisms saistās ar daudziem saturā līdzīgiem jēdzieniem (ksenofobija, supermasisms, antisemītisms, nacionālisms u. c.), kurus vieno dalījums "mēs/svešie" un kas bieži pārklājas tik ļoti, ka tikai speciālisti spēj tipoloģizēt konkrētu izpausmi.
20. gs. 70.-80. gados Rietumos var runāt par divu neorasisma veidu parādīšanos:
- Institucionālais rasisms – lai arī afroamerikāņu tiesību aizstāvji ASV panāca pilnīgu rasu segregācijas atcelšanu juridiskā līmenī, tomēr segregācija saglabājās sadzīvē. To skaidro ar teoriju, ka rasisms var pastāvēt institucionālā līmenī, proti, rasismam ir institucionālais pamats – tas ir raksturīgs valsts struktūrelements, lai arī paši rasisma aktori jeb realizētāji sevi par rasistiem neuzskata. Faktiski struktūras darbojas autonomi no aktoriem: institūcijas rada sev patstāvīgus likumus, kas darbojas neatkarīgi no cilvēku gribas. Šodien akadēmiskajā vidē šie momenti vairāk netiek akcentēti, uzskatot tos par aizgājušā laika strukturālisma blakni.
- Kultūrrasisms – pamato rasu nevienlīdzību ar kulturālām atšķirībām, piemēram, melnādainie nav spējīgi integrēties balto cilvēku sabiedrībā un pieņemt kultūras vērtības nevis ādas krāsas dēļ, bet gan tādēļ, ka rases dēļ pieder pie kardināli citas kultūras – atšķirīgām vērtībām, dzīvesveida. Mūsdienās kultūrrasismu uzskata par vienu no izplatītākajiem rasisma veidiem. Dažādās historiogrāfiskajās tradīcijās šis koncepts dēvēts atšķirīgi, piemēram, Amerikā to sauc par simbolisko rasismu, Apvienotajā Karalistē – neorasismu, Francijā – diferencējošo rasismu. PSRS kultūrrasisms izpaudās etnicitātes formā (pasē ierakstīta cilvēka tautība, ko nekādi nevarēja mainīt u.tml.), un etnorasisms jeb šovinisms arī mūsdienās ir visizplatītākā rasisma forma postpadomju sfērā.
- Melnais rasisms - izplatīts ASV un Eiropā āāfrikāņu izcelsmes kopienās, kuru pašidentitāte balstās uzskatā, ka būt melnādainam ir kas īpašs, tumšādaini ļaudis ir "vērtīgāki", vēsturiski cietuši - tāpēc melnā rase ir īpaša, pelnījusi īpašu attieksmi. Āfrikas kontinentā sastopams tikai Fienvidāfrikas republikā, un arī vairāk politikas līmenī, jo atšķirības starp ciltīm prevalē.
- Āzijas zemēs rasisms balstās uz koncepciju, ka Āzija ir civilizācijas šūpulis un vieta, bet Rietumos valda tehnoloģiskais barbarisms. Taču, tāpat kā Āfrikā, lokālās etniskās un kultūratšķirības dominē par rases piederības apziņu.
Skat. arī: kukluksklans
Literatūra par šo tēmu
- MacMaster N. Racism in Europe: 1870–2000. - Palgrave: London, 2001.
- Perry M., Schweitzer F. M. Antisemitism: Myth and Hate from Antiquity to the Present. - Palgrave: New York, 2011.
- Marx A. W. Faith in Nation: Exclusionary Origins of Nationalism. - Oxford University Press: Oxford, 2003.
- Jackson J. P., Weidman N. M. Race, Racism, and Science: Social Impact and Interaction. - ABC-CLIO: SantaBarbara, 2004.
- Geulen C. Geschichte des Rassismus. - C.H. Beck: München, 2007.
Resursi internetā par šo tēmu
- Kaspars Zellis. Rasisms Eiropā un Latvijā: vēsturiskā perspektīva. // Punctum, 14/10/2015
- Rasists Kārlis Markss // Ir. 12. marts, 2013.
