Bruņinieks

Atkarībā no konteksta:

1. Smagi bruņots jātnieks jeb bruņnesis (an. man-at-arms, fr. gendarmes, kr. латник) - sākotnēji smagi bruņots jātnieks Rietumeiropā un Centrāleiropā. Sākotnēji bruņinieku pienākums bija personiski piedalīties sava senjora karaspēkā, vēlāk viņi ieguva tiesības savā vietā sūtīt bruņotu jātnieku. Latviešu valodā dēvēts par bruņinieku, taču pareizāk būtu, lai nerastos pārpratumi sakarā ar bruņniecības kā slēgtas korporācijas pastāvēšanu, pareizāk būtu dēvēt par bruņnesi (diemžēl šo terminu praktiski neizmanto, jo uz viduslaikiem attiecināmā terminoloģija latviešu valodā praktiski nav izstrādāta). Par bruņnesi varēja kļūt arī vienkāršo kārtu ļaudis, izrādot izcilas militārās spējas dienestā. Vislielākā loma bruņnešiem bija XII-XV gs, taču jau XVI gs., parādoties regulārajām pīķnešu vienībām ar jaunu taktiku, pamazām mazinājās to izšķirošā loms, bet parādoties uguns šaujamieročiem, smagi bruņotā kavalērija zaudēja militāro nozīmi.

2. Bruņinieks (an. knight, kr. рыцарь) - XV-XVII gs. izveidojusies dižciltīgo kategorija Rietumeiropā un Centrāleiropā, – sizerena vasalis, no smagi bruņotajiem jātniekiem jeb bruņnešiem evolucionējušas sociālas kategorijas piederīgais, kura senči ieguvuši dižciltību un lēni ar militāro dienestu. Plašākā nozīmē bruņinieki bija visi laicīgie feodāļi (kuri praktiski visi paši piedalījās karadarbībā), bet šaurākā - zemes kungu vasaļi, kuru pamatpienākums bija militārais dienests sizerena labā tā karadraudzē - zvērot uzticību vasalis sniedza sizerenam roku, un ar to pašu roku senjors vasalim savukārt sniedza zemes lietošanas aktu jeb benefīciju. Bruņinieku bija ļoti maz, daudz vairāk bija tādu, kas nedabūja zelta piešus, neraugoties uz izcelsmi. Piemēram, 1459. gadā visā Anglijas karalistē bija aptuveni tikai 190 bruņinieki, bet ja atskaita pērus, kuri lielāko tiesu bija kungi gados, tad paliek pāri kādi 150 kaujasspējīgi īpatņi. Arī pirms Simtgadu kara Anglijas karalistē bija mazliet vairāk nekā 400 bruņinieku, bet ap 1500. gadu - kādi 300. Arī Francijas karalistē XIV gs. otrajā pusē bruņinieki bija kādi 11-12% no visiem smagi bruņotajiem jātniekiem, bet vēlāk to skaits strauji saruka: 1411. gadā zem Orleānas Šarla karogiem bruņinieki un banereti bija tikai 3,3% no visiem bruņās tērptajiem (no 674 bruņnešiem); zem armanjaku piekritēju karogiem – 1414 bruņinieki (no 3306 bruņnešiem); dofina armijā 1418.-1420. gados 2,3% (no 3187 bruņnešiem). Armijā, kas 1429. gadā devās uz Orleānu, bija tikai 40 bruņinieki.

XV.–XVI. gs. gaitā izveidojās bruņniecība kā slēgta kārtas korporācija.

Skat. arī: bruņas, bruņniecības sols, bruņniecības matrikula, bruņinieku turnīrs, žandarms