Sādža

Sādža (kr. деревня) - neliela, samērā kompakti apdzīvota vieta ārpus pilsētas. Izveidojās vēlajos viduslaikos pēc lielģimeņu sairšanas. Īpaši izplatīts apmetnes veids Austrumeiropā (Krievijas dienvidos dēvēta par staņicu). Sākotnēji "sādža" nozīmēja mežā nolīstu aramzemi. XVI gs. - aramzemes gabals ar dzīvojamo māju, t.i. saimniecība, bet vēlāk vairākas dzīvojamās mājas ar tām piederīgiem aramzemes gabaliem, pļavām un mežu. Jaunajos laikos - neliela zemnieku apmetne bez savas baznīcas. Attīstoties amatniecībai un transporta infrastruktūrai, daļa sādžu pārauga miestos. Mūsdienu Latvijas teritorijā izveidojās vēlajos viduslaikos Austrumlatvijā, no tradīcijas tēva zemi sadalīt vienādos gabalos dēliem. Līdz ar to sādžai raksturīga blīva apbūve (līdz XIX gs. neregulāra, t.s. "kaudzes sādžas", vēlāk ugunsdrošības apsvērumu dēļ, saskaņā ar valsts regulām veidoja t.s. "rindu sādžas" jeb "ielu sādžas"). Ar t.s. "šņorēs" katrai ģimenei sadalītu lauksaimniecības zemi ārpus sādžas (sādžā, kuru veidoja 5-7 sētas, varēja būt vairāk nekā 100 šņoru. Ganības parasti bija koplietošanā. Lielākā daļa sādžu tika likvidētas XX gs. pirmajā pusē, agrārreformas ceļā sadalot zemi un izveidojot viensētu saimniecības.

Literatūra

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 74. lpp.