Animisms

Animisms (no lat. anima - "gars, dvēsele") - priekšstati, ka apkārtējās vides objektiem (upēm, strautiem, kokiem, akmeņiem, dzīvniekiem utt.) katram piemīt savs individuāls gars, dvēsele, kuru ar upuriem un lugšanām var noskaņot sev draudzīgi. Animistiskie priekšstati radušies un raksturīgi pirmatnējai sabiedrībai, lai gan sastopami arī vēlākās sabiedrības attīstības fāzēs. Pirmais terminu "animisms" sāka lietot Georgs Ernsts Štāls (Georg Ernst Stahl) 1708. gadā savā darbā "Theoria medica". Zinātniskajā literatūrā termins iegājās, pateicoties E.B.Teiloram (Sir Edward Burnett Tylor), kurš savā darbā Primitive Culture ar šo jēdzienu sāka apzīmēt t.s. "primitīvo kultūru" reliģiskos priekšstatus.

Literatūra

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 16. lpp.

---

• Freud S. Totem and Taboo: Some Points of Agreement between the Mental Lives of Savages and Neurotics. / trans. Strachey. - W. W. Norton & Company, New York:, 1950, ISBN 0-393-00143-1
• Higginbotham Joyce. Paganism: An Introduction to Earth- Centered Religions. - Llewellyn, 2002

Resursi internetā par šo tēmu

• Animism - Online Encyclopedia
• Sara Wenner. Basic Beliefs of Animism - Emuseum. 2001. Minnesota State University

---

• Волков Н. Магия, фетишизм и анимизм саамов. - о рукописи Н. Волкова из архива МАЭ РАН. 1947 г.