Ģenealoģija
Ģenealoģija (sengr: γενεα - genea, "ģimene", un λόγος - logos, "vārds", "zināšanas") - vēstures palīgdisciplīna, kas pēta radurakstus, dzimtu, ģimeņu un atsevišķu personu izcelšanos, radniecības saites. Ir cieši saistīta ar heraldiku, diplomātiku, heraldiku un citām vēstures palīgdisciplīnām. Ģenealoģija atrod biogrāfisku informāciju, palīdz noskaidrot īpašuma, sociālās un politiskās attiecības. Bioloģijā par ģenealoģiju dēvē datus par pētījamā indivīda vai indivīdu grupas izcelsmi.
Valdnieku, ievērojamu personu un mītisko varoņu radu rakstus veidoja jau senie ēģiptieši, ebreji, grieķi un romieši, taču tiem bija drīzāk reliģiska jēga. Kā klasisks senās ģenealoģijas piemērs var kalpot jūdu/kristiešu svētie raksti "Bībele", kur īpaša vērtība tiek pievērsta personāžu izcelsmei un radu rakstiem. Īpašu nozīmi ģenealoģija ieguva viduslaiku Eiropā un Japānā, kad visas sabiedriskās attiecības bija saistītas ar izcelsmi, radu rakstiem, klana piederību, mantošanas tiesībām utt.
Sākumā ģenealoģija bija visai lietišķa nozare ar utilitāriem mērķiem - tika veidoti radu raksti kā ģenealoģiskie koki vai tabulas. Tā rezultātā uzkrājās visai ievērojams ģenealoģisko materiālu klāsts, kura izvērtēšanai gan nepieciešama visai kritiska attieksme (visai apšaubāmi avoti, bieži sastopamie ciltskoku falsifikācijas gadījumi).
Teorētiska interese par ģenealoģiju un tās pārveidošanās par vēstures palīgdisciplīnu sākās aptuveni XVII-XVIII gs. - A.Dušēns (Duchene), P.Anselms (Anselme), Ozjē (Hozier) u.c. Francijā, Dž. Dagteils (Dugdale) Anglijā, H.Riteršauzens (Ritterschausen), K.M.Špēners (Spener), J.V.Imhofs (Imhof), I.Gaterers (Gatterer) un I.Hibners (Hubner) Vācijā u.c.
XVIII gs. beigās vairākās Eiropas valstīs ģenealoģiju apstiprina kā mācību priekšmetu mācību iestādēs. Tika izdoti aristokrātu dzimtu ciltskoku krājumi un ģenealoģijas rokasgrāmatas (viena no visaptverošākajām kopš 1763. gada ir t.s. "Gotu alamanahs" - "Gothaischer kalender", "Alamanach de Gotha", kas iznāca līdz 1943. gadam piecos laidienos; tā turpinājums Vācijā no 1951. gada - "Genealogisches Handbuch des Adels"). XIX gs., parādijās arī turīgo tirgotāju un rūpnieku ciltskoki (piemēram, Vācijā - "Genealogisches Handbuch burgerlicher Familien", 1889.-1911.).
