Sfragistika
Sfragistika (no grieķu val. σφραγις, sfragis - "zīme", vēlāk "zīmogs") - vēstures zinātnes palīgdisciplīna, saistīta arī ar citām palīgdisciplīnām un patstāvīgām zinātnes nozarēm - piemēram, arheoloģiju, heraldiku, diplomātiku, kas pēta zīmogus (piestiprināšans veidus, materiālus, ziņas par zīmogu nodevām, viltošanu utt.) un to veidošanos, saistību ar valsts un dzimtas attīstību.
Paralēli jēdzienam "sfragistika" līdz pat XX gs. lietoja arī terminu "sigilogrāfija", kas atvasināts no latīņu "sigillum" (zīme, zīmogs).
Zīmogs ir zīmogošanas rezultāts, kas ir piestiprināts vai paliek uz pergamenta, papīra, bet spiedogs ir ierīce, ar ko veic zīmogošanu. Zīmoga novietojums, auklas izvērsums katrā laika posmā bija stingri reglamentēts, kas ļauj sfragistikai datēt zīmogu un līdz ar to arī dokumentu. Aptuveni no XIV-XV gs. mijas lielāko tiesu sāka izmantot t.s. vienpusējos zīmogus - pie papīra vai pergamenta zem teksta pielipinātā vaskā vai lakā iespiestie zīmogi. Kaut arī, piemēram, Vatikānā, joprojām izmanto piekārtos zīmogus.
Sfragistika kopš XVIII gs. ir cieši saistīta ar diplomātiku un sākotnēji tā bija diplomātikas sastāvdaļa, bet XIX gs. sfragistika atdalījās no diplomātikas - arheoloģiskajos izrakumos tika atrasts ļoti daudz senu zīmogu un spiedogu, kas bija zaudējuši saikni ar dokumentu, tādejādi sfragistikā sākās jauns attīstības posms un tā kļuva par vēstures zinātnes palīgdisciplīnu, kas, pamatojoties uz zīmogu un spiedogu sniegto materiālu, deva informāciju par seno valstisko formējumu rašanās un attīstības vēsturi.
1681. gadā Žans Mabiljons (Mabillon) uzrakstīja darbu par diplomātiku "De re diplomatica libri", kurā viena atsevišķa nodaļa veltīta konkrēti sfragistikai.
Sfragistikas zelta laiki ir XIX gs. beigas un XX gs. sākums. Šobrīd sfragistika vairāk tiek izmantota saistībā ar citām vēstures zinātnes palīgdisciplīnām un pamatā pēta zīmogu attīstību un izcelšanos Viduslaikos (V-XV gs.) un Jaunajos laikos. Savukārt par antīkās pasaules zīmogiem un spiedogiem vairāk interesējas arheologi.
Zīmogs
Zīmogs kā dokumenta īstuma apliecinājums vispirms parādijās senajos Tuvajos Austrumos (Šumerā, senajā Ēģiptē u.c.) kā arī Indas ielejā (Harapa, Mohendžodaro).
Sākotnēji spiedogiem bija cilindra forma, spiedogu ar spiedienu ripināja uz vēl mīksta māla vai vaska, savukārt antīkajai pasaulei bija raksturīgi vairoga formas spiedoggredzeni, ar kuriem zīmogoja vaskā vai cita veida materiālos.
Viduslaikos Eiropā izmantoja t.s. piekārtos zīmogus (ar īpašām matricēm spieda zīmogu zeltā, sudrabā, vaskā, lakā, svinā u.c. materiālos, to auklā piekāra dokumentam).
Literatūra
- Latviešu konversācijas vārdnīca. - Rīga, 1928.-1929.
- Бољшая Советская Энциклопедия. - Москва, 1970.
- Советская Историческая Энциклопедия. - Москва, 1960.
Ārējās saites par šo tēmu
- Sfragistika Austrumeiropas arheoloģijā (krievu val.)
- Senkrievu numismātika un sfragistika (krievu val.)
- Database of Byzantine Seal impressions from Prosopography of the Byzantine World project (PBW) (angļu val.)
- Kommentierte Linkliste der Virtual Library Geschichtliche Hilfswissenschaften (vācu val.)
- Sphragistik Zusammenfassung (vācu val.)
- Einführung, Siegeltypisierung, Siegelabbildungen (vācu val.)
- Siegel & Siegelstempel-Forschung (vācu val.)
