1968. gada Studentu maijs Francijā

No ''Vēsture''
Versija 2009. gada 23. aprīlis, plkst. 11.18, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (→‎Resursi internetā par šo tēmu)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Studentu maijs 1968 (fr. mai soixante-huit) jeb 1968. gada maija studentu nemieri Francijā - studentu sacelšanās augstskolās Francijā, laikā no 1968. gada aprīlim līdz jūnijam. Sacelšanās rezultātā sabiedrībā nomainījās konservatīvā morāle, (reliģija, patriotisms, respekts pret autoritāti) pret liberālu morāli (vienlīdzību, seksuālu atbrīvotību, cilvēktiesībām), kā rezultātā daudzas turpmākās pārmaiņas sabiedrībā un uzvedībā turpmāk saistās ar tā saukto "68. gada paaudzi". Atšķirīgu iemeslu dēļ un ar atšķirīgu vardarbības pakāpi nemieri un protesti noritēja arī citviet, ieskaitot ASV, Meksiku, Japānu, Ķīnu, Dienvidkoreju u. c., taču tie nopietni neapdraudēja politisko sistēmu, kas palika nemainīga.

Notikumu hronoloģija

  • 22. martā Humanitāro zinātņu fakultātes studenti Nanterā (Nanterre), protestējot pret 6 "Dienvidvjetnamas aizstāvēšanas nacionālās komitejas" aktīvistu grupas arestu (kuri 20. martā bija apmētājuši ar akmeņiem American Express biroja logus), ieņēma fakultātes administratīvo korpusu. Izveidojās t.s. 22. marta kustība. Ar saukli "No universitātes kritikas līdz sabiedrības kritikai" fakultātē sākās pastāvīgas studentu diskusijas par nepieciešamajām pārmaiņām augstskolas darbības principos un visā sabiedrībā kopumā.
  • 29. martā studentu grupa Sorbonnas (La Sorbonne) universitātē vienā no aktu zālēm noorganizēja mītiņu, kurā uzstājās 22. marta kustības pārstāvji, kā arī studentu aktīvistu pārstāvji no Itālijas, VFR, Beļģijas, Spānijas un Rietumberlīnes. Tika izveidota t.s. Universitāšu darbības kustība (UDA, kura vēlāk izveidoja "paralēlo kursu" kustību, kurā lekcijas lasīt tika aicināti speciālisti no malas, dažkārt pat ne no akadēmiskajām aprindām). Nantērā studenti izveidoja pašu nofotogrāfēto policijas aģentu fotogrāfiju izstādi - to cenšoties likvidēt, notika pirmā policijas sadursme ar studentiem, kuriem izdevās policijas vienību izdzīt no fakultātes ēkas.
  • 30. aprīlī universitātes administrācija apsūdzēja 8 studentu līderus par aicināšanu uz vardarbību un lika uz brīdi pārtraukt mācības fakultātē.
  • 1. maijā ikgadējai strādnieku demonstrācijai pievienojās studenti ar saukli "Darbu jauniešiem!", pieprasot 40 stundu darba dienu, arodbiedrību tiesības un pēdējā rīkojuma par sociālo pabalstu samazināšanu atcelšanu. Demonstrācijas turpinājās arī turpmākajās dienās.
  • 2. maijā tika paziņots par mācību pārtraukšanu Nantērā uz nenoteiktu laiku. Par atbildi Francijas Nacionālā studentu apvienība (Union Nationale des Étudiants de France - UNEF) un Nacionālā Augstākās izglītības darbinieku arodbiedrība nāca klajā ar aicinājumu uz studentu streiku. Solidaritātes mītiņi un demonstrācijas notika praktiski visās augstskolās Francijā, sākās pirmās sadursmes ar policiju, kas tos mēģināja izklīdināt.
  • 3. maijā Universitāšu darbības kustība organizēja Nantēras studentu atbalsta demonstrāciju (~2000[1]). Sorbonnas universitātes rektors Rošs pavēl pārtraukt augstskolas darbu un aicina iejaukties varas iestādes. Latīņu kvartālā (Le Quartier latin) tika ievesti īpašie policijas spēki (~2000), kas uzsāka kreisi noskaņoto studentu mītiņa izdzenāšanu (sadursmes aptvēra gandrīz visu Latīņu kvartālu, 596 studenti un pasniedzēji arestēti, vairāki simti guvuši vieglākas vai smagākas traumas). Protesta demonstrācijā iziet liela daļa pasniedzēju un vairāki tūkstoši līdz tam apolitiski noskaņoto studentu. Aktivizējās kreisi noskaņoto grupas, kaisot skrejlapas ar aicinājumiem, zīmējot grafiti, uzsākot izdot apkārtrakstus (avīzi).
  • 4. maijā sākās vispārējs studentu streiks Parīzē, Tulūzā, Lionā, Nantē, Strasbūrā u.c. augstskolu centros, demonstrācijas iziet ārpus universitātes kvartāla un jau tiek vērstas nevis pret universitātes kārtību, bet pret pastāvošo varu.
  • 5. maijā tika tiesāti 13 studentu nemieru aktīvisti. Izveidota "komiteja aizsardzībai pret represijām", nelielos stihskos mītiņus Latīņu kvartālā uzreiz izdzenāja policija. UDA nāca klajā ar aicinājumu veidot "rīcības komitejas" kā studentu pašpārvaldes aizmetņus, UNEF aicināja visu augstskolu studentus uz beztermiņa streiku.
  • 6. maijā studentu demonstrācija (~20 000) dodas uz Santē cietumu, kur, kā baumo, ieslodzīti arestētie studenti, pieprasot atbrīvot noteisākos, rektora un izglītības ministra demisiju. Kolonnas priekšā nests transparents "Mēs esam maza saujiņa ekstrēmistu". Atgriežoties Latīņu kvartālā demonstrantu kolonnai uzbruka policija (~6 000) un sākas ielu kaujas, tiek improvizētas pirmās barikādes. No visas pilsētas studentiem palīgā steidzās jauni cilvēki un ap pusnakti policijai pretojās jau aptuveni 30 000 studentu un to atbalstītāju. Ap 2:00 naktī policijas spēkiem izdevās pārraut to aizsardzību un izklīdināt (~600 ievainoto, 421 arestēts).
  • 7. maijā ~50 000 studentu un pasniedzēju demonstrācija ar prasību pārtraukt policijas patvaļu un atvērt universitāti. Nemieri aptvēruši visu Parīzi. Visā valstī demonstrācijas un streiki studentu atbalstam. Televīzijas darbinieku arodbedrība piedraudēja ar streiku, ja atspoguļojot notikumus, netiks pārtraukta ziņu cenzēšana un nepatiesu ziņu sniegšana.
  • 8. maijā prezidents paziņoja, ka valdība nekad nepiekāpsies vardarbībai. Parīziešī izveidoja "Komiteju pret represijām". Izcilākie franču intelektuāļi - Mišels Fuko, Žans Pols Sartrs, Simona de Bovuāra, Natalī Sarrota, Fransuāza Sagāna, Andrē Gorcs, Fransuā Moriaks u.c. - uzstājas ar atbalstu studentu prasībām. Parādās aicinājumi studentiem un strādniekiem apvienoties kopējā cīņā pret valdību par savu tiesību īstenošanu.
  • 10. maijā studentu nemieri visā Francijā. Parīzē ~50 000 demonstrācija tika apturēta pie Sēnas tiltiem, dodoties uz Justīcijas ministriju un Televīzijas pārvaldi. Demonstranti pagriezās atpakaļ, taču tika apturēti uz Senmišela bulvāra, kur pretstāve pārauga barikāžu cīņās ar policiju, t.s. "pirmā barikāžu nakts". Izmantojot asaru gāzi, ap 6:00 no rīta policijai izdevās barikādes ieņemt (460 arestēti, 367 ievainoto, no tiem 32 smagi).
  • 11. maijā opozīcijas partijas pieprasīja Nacionālās sapulces ārkārtas sasaukumu, bet premjerministrs Žoržs Pompidū uzstājās televīzijā un radio ar solījumu pārskatīt notiesāto studentu lietas un atvērt Sorbonnu.
  • 13. maijā ~800 000 liela demonstrācija Parīzē. Studenti ieņēma Sorbonnu un nodibināja "Ģenerālo assambleju", kas pasludināja Sorbonnu par "autonomu tautas universitāti", kas augu diennakti atvērta jebkuram interesentam. Studenti ieņēma Strasbūras universitāti. Arodbiedrības nāca klajā ar atbalstu studentiem - sākās 24 ģenerālstreiks, kurā piedalījās aptuveni 10 000 000 strādnieku. Valsts lielākajās pilsētās sākās studentu kustības atbalsta demonstrācijas: Marseļā (~50 000), Tulūzā (~40 000), Bordo (~50 000), Lionā (~60 000).
  • 14. maijā Nantē "Sud Aviation" rūpnīcas strādnieki ieņēma rūpnīcu. Visā Francijā sākās uzņēmumu sagrābšanas vilnis.
  • 15. maijā Studenti ieņēma teātri "Odeon", kur izveidojās diskusiju forums, veidojot projektus, kādas reformas nepieciešamas valstī. Jautrības pārņemti, studenti visās malās izlīmēja plakātus ar visfantastiskākajiem saukļiem, piemēram: "Aizliegts aizliegt!", "Esiet reālisti, pieprasiet neiespējamo!", "Sekss, tas ir lieliski!", Visu un tūlīt!", "Aizmirsti, ko tev mācīja - sāc sapņot!", "Anarhija - tas esmu es!", Reformisms ir mazohisms!", "Nevar iemīlēt ražošanas pieaugumu!", "Nē eskāmeniem!", "Viss lieliski: divreiz divi vairs nav četri!", "Struktūras cilvēkiem, nevis cilvēki struktūrām!", "Orgasmu te un tagad!", "Universitātes - studentiem, fabrikas - strādniekiem!" utml.
  • 16. maijā vairāk nekā 50 Francijas rūpnīcu strādnieki, par spīti Francijas komunistiskās partijas noraidošajai nostājai, sāka streiku, atbalstot Parīzes studentu protestus. Virknē vietu strādnieki pārņēma savā kontrolē ražošanas telpas ("Renault" rūpnīcas, metalurģiskais kombināts Nantē u.c.). Pārstāja darboties ostas Marseļā un Havrā. Sākas konflikti starp aģitatoriem no studentu vidus un komunistiem, kas nevēlas pieļaut studentu anarhistisko ideju ietekmes pieaugumu strādnieku vidū. Izveidojas t.s. studentu Revolucionārās Darbības Komitejas (RDK) kā studentu pašpārvaldes un pašorganizēšanās veids, alternatīva līdz tam pastāvošajam dalījumam pēc piederības fakultātei. Komitejas organizēja pilsētu apgādi ar pārtiku no provinces, apejot starpniekus (ievērojami kritās pārtikas produktu cenas).
  • 21.-22. maijā Nacionālajā sapulcē apsprieda jautājumu par neuzticības izteikšanu valdībai. Pietrūkstot vienai balsij, neuzticība netika izteikta.
  • 23. maijā t.s. Otrā barikāžu nakts - ielu cīņas starp studentiem, kuri protestē pret varas iestāžu cenbtieniem izraidīt vienu no to līderiem D.Kon-Benditu (Daniel Cohn-Bendit) no valsts, un policiju.

24. maijā prezidents de Golls savā runā radio atzīst, ka tautas ietekme valsti skarošu lē°umu pieņemšanā bijusi niecīga un valsts pārvaldi jādemokratizē.

  • 25. maijā arodbiedrību līderi slepus vienojas par streiku pārtraukšanu, panākot valdības un darba devēju piekāpšanos atsevišķos saimnieciskos jautājumos, t.s. Grenela vienošanās.
  • 27. maijā Šarletti stadionā plaša pret valdību un komunistiem (pret de Gollu un Grenela vienošanām) vērsta demonstrācija, ko organizēja 22. marta kustība un sociālisti F.Miterāna vadībā.
  • 29. maijā arodbiedrību vadība piekāpās strādniekiem un pasludināja streika turpināšanu. ~500 000 liela strādnieku demonstrācija pret valdību. Francijas prezidentsa de Golls pameta Parīzi un devās uz Francijas armijas kontingenta štābu VFR, apspriesties par šī kontingenta izmantošanu nemieru apspiešanā ar bruņotu spēku.
  • 1. jūnijā de Golls atgriezās Parīzē, atlaida Nacionālo sapulci un paziņoja, ka nepiekāpsies nemierniekiem nevienā jautājumā. Elizejas laukos norisa valdību atbalstošas labēji noskaņoto iedzīvotāju demonstrācija (~500 000). Sarunu par streika pārtraukšanu atsākšana ar arodbiedribu vadību.
  • 10.-11. jūnijā pēdējās pret valdību vērstās masu demonstrācijas barikāžu cīņas Latīņu kvartālā. Arodbiedrības pārtrauca streiku.
  • 14. jūnijā policija ieņēma "Odeon".
  • 15. jūnijā publiskots prezidenta dekrēts par studentu kreiso radikāļu kustību (22. marta kustība, RDK u.c.) pasludināšanu par nelikumīgām.
  • 16. jūnijā policija ieņēma Sorbonnu, izdzenāja, arestējot līderus, studentu komūnas Latīņu kvartālā. Nemieri bija apspiesti.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Precīzi skaitļi, kas attiecas uz šiem notikumiem, nav zināmi (izņemot arestētos, ievainotos, kas tika reģistrēti) - atkarībā no notikumus aprakstošā autora simpātijām un antipātijām, viena un tā paša notikuma minēto dalībnieku skaits var atšķirties pat par vairākiem tūkstošiem.

Literatūra par šo tēmu

  • Трудовая Франция против власти монополий. Майско-июньские события 1968 г. и дальнейшее развитие классовой борьбы. - Наука: Москва, 1973
  • Семенов А.Л. Левое студенческое движение во Франции (1956-1968 гг.). - Наука: Москва, 1975

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=1968._gada_Studentu_maijs_Francijā&oldid=15338"