Latvijas pilsoņi Sarkanajā armijā
Kopā Sarkanās armijas rindās 2. Pasaules kara laikā cīnījās gandrīz 100 000 latviešu karavīru. No 1944. gada augusta līdz 1945. gada jūnijam sarkanajā armijā mobilizēja 57 422 Latvijas iedzīvotājus.
Komentāri
1940. gada vasarā Latvijai nonākot PSRS okupācijas varā, tās armija tika reformēta un pārdēvēta par Latvijas PSR Tautas armiju, bet ar 10. jūlija VK(b)P CK Politbiroja lēmumu okupēto Baltijas valstu armijas tika iekļautas Sarkanās armijas sastāvā kā teritoriālie korpusi (vēlāk to apstiptināja un sīkāk reglamentēja VK(b)P CK Politbiroja 14. augusta lēmums un PSRS TKP - Tautas Komisāru padomes - aizsardzības tautas komisāra 17. augusta pavēle).
1941. gada 22. jūnijā, karadarbībai skarot Latvijas teritoriju, korpusa sastāvā atradās mazāk par 3000 latviešu karavīriem. Atkāpjoties kopā ar pārējām Sarkanās armijas daļām austrumu virzienā, un iesaistoties kaujās Latvijas-PSRS robežas tuvumā, korpuss pamazām izira.
1941. gada jūlijā Igaunijas teritorijā no šiem bijušās Latvijas armijas regulārā iesaukuma karavīriem un tur nokļuvušajiem Latvijas iedzīvotājiem - strādnieku gvardes kaujiniekiem un padomju aktīvistiem, - tika izveidoti divi latviešu strēlnieku pulki. Cīņās pie Ļeņingradas tie cieta smagus zaudējumus, un 1941. gada septembrī to pārpalikumu apvienoja 76. atsevišķajā latviešu strēlnieku pulkā, kurš turpmākajās cīņās gandrīz pilnībā tika iznīcināts.
1941. gada 3. augustā Staļins deva rīkojumu par latviešu strēlnieku divīzijas izveidošanu. 201. latviešu strēlnieku divīziju uzsāka formēt Gorohovecas nometnē, netālu no Maskavas. Tās personālsastāvu veidoja kauju zaudējumu dēļ izformēto latviešu karaspēka daļu karavīri, bet vēlāk galvenokārt Krievijas latvieši, savukārt kara pēdējā fāzē arī citu tautību karavīri. Paralēli Gorohovecas nometnē bāzējās 1. atsevišķais latviešu rezerves pulks, kurā apmācību izgāja aptuveni 33 000 karavīru, kurus pakāpeniski nosūtīja uz 201. (43. gvardes) latviešu strēlnieku divīziju, papildinot tās personālsastāvu pēc zaudējumiem kaujās.
201. latviešu strēlnieku divīzija piedalījās 1942. gada kaujās pie Maskavas, Staraja Rusas un Demjanskas. Par izcilību kaujās, oktobrī tai piešķīra 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas nosaukumu.
1943. gadā izveidoja 1591. zenītartilērijas pulku un 1. latviešu bumbvedēju aviācijas pulku, kuru pamatu veidoja bijušās Latvijas armijas apmācību izgājušie karavīri.
1944. gada jūnijā uz 1. atsevišķais latviešu rezerves pulka bāzes tika izveidota 308. latviešu strēlnieku divīzija.
1944. gada jūlijā 43. gvardes divīziju un 308. divīziju apvienoja 130. latviešu strēlnieku korpusā, kas piedalījās cīņās pie Rēzeknes, Daugavpils, Madonas, Krustpils un Rīgas, bet kara beigās cīnījās Kurzemes frontē.
1945. gada janvārī piederīgie saņēma 1999, bet no 1945. gada marta līdz novembrim - 7444 nāves ziņas par savu tuvinieku bojāeju; līdz 1945. gada janvārim no Sarkanās armijas bija dezertējuši 2254 cilvēki, bet no 1944. līdz 1946. gadam iznīcinātāju bataljonu kaujinieki bija arestējuši 5750 vīriešus, kuri bija izvairījušies no iesaukšanas vai dezertējuši.
Literatūra
- Strods H. PSRS kaujinieki Latvijā (1941-1945) II - LU žurnāla "Latvijas Vēsture" fonds: Rīga, 2007.
- Vārpa I. Latviešu karavīrs zem Krievijas impērijas, padomju Krievijas un PSRS karogiem. Latviešu strēlnieki triju vēstures laikmetu griežos. - Tapals: Rīga, 2006. ISBN: 9984792110
