Darvins Čārlzs Roberts
Čārlzs Roberts Darvins (Charles Robert Darwin, 1809.-1882.) - dabas pētnieks, organiskās pasaules evolūcijas teorijas pamatlicējs. Dzimis 1809. gada 12. februārī Šropšīrā, Lielbritānijas un Īrijas apvienotā karalistē, ārsta Roberta Darvina ģimenē. Skolā zēns ar sekmēm neizcēlās – medības, makšķerēšana, putnu ligzdu un neparastu gliemežvāku meklējumi jauno Darvinu interesēja daudz vairāk, nekā svešvalodas vai literatūra. Vecāki uzskatīja, ka arī dēlam jākļūst par ārstu, tāpēc Čārlzs iestājās medicīnas studijās Edinburgas universitātē, taču pēc diviem gadiem pameta medicīnu un sāka Kembridžas universitātē studēt teoloģiju. 1831. gada 27. decembrī Darvins ar kuģi "Beagle" devās piecu gadu ilgā ceļojumā, kura laikā Čārlza pienākumos ietilpa bioloģisko un ģeoloģisko paraugu vākšana. Visnozīmīgākās biušas vairākas nedēļas, kuras viņš pavadīja Galapagu salās, kur bija sastopami unikāla augu un dzīvnieku valsts. Pēc atgriešanās Anglijā Darvins turpināja sistematizēt faktus par augu un dzīvnieku sugu mainību. Vispārinādams sava laika bioloģijas un lauksaimniecības prakses atzinumus, kā arī plašo materiālu un secinājumu klāstu, ko bija savācis ceļojumā ap zemeslodi (1831.-1836.), Darvins konstatēja dzīvās dabas evolūciju. 1859. gadā publicētajā darbā "Sugu izcelšanās dabiskās atlases ceļā jeb pielāgotāko formu saglabāšanās cīņā par dzīvību" (On the Origin of Species by Means of Natural Selection, or The Preservation of Favoured Races in the Struggle for Life) postulēja savas evolūcijas teorijas pamatatziņas. Grāmata uzrakstīta reti smagā valodā, kamdēļ to oriģinālā ir lasījis gandrīz tikai šaurs speciālistu loks (vairāki slaveni citāti, kas it kā ņemti no grāmatas, īstenībā nefigurē nevienā no Darvina darbiem). Darvins pievērsa uzmanību dažiem neparastiem faktiem. Pirmkārt, viņš ievēroja, ka tuvu radniecīgām sugām dažādās Galapāgu salu daļās piemīt nebūtiskas, taču acīmredzamas ārējās atšķirības. Otrkārt, virzoties Dienvidamerikas kontinenta iekšienē kļūst redzams, kā nebūtiski, bet mainās vienas sugas pārstāvju dažādas populācijas. Par vēl vienu būtisku faktu kļuva ekspedīcijas laikā atrastās senu, ar bruņām klātu dzīvnieku, kuras ļoti atgādina mūsdienu bruņnešu bruņas, atlieku atrašana. Klasiskais piemērs, kas ilustrē dabiskas atlases principu, ir Galapāgu salu žubītes. Darvins atklāja, ka putniem, kas mitinās dažādās salu daļās, ir atšķirīga knābja forma. Tajā rajonā, kur galvenā žubīšu barība bija kukaiņi, putniem bija knābja forma, kas ļāva ķert tos visefektīvāk. Savukārt to putnu, kuri dzīvoja citā salu daļā un pārtika lielākoties no sēklām, knābji bija piemēroti tieši sēklu lietošanai pārtikā. Darvins apzinājās, ka noteiktām izmaiņām ir jādod kādas priekšrocības, kuras ļaus to nesējiem labāk pielāgoties apkārtējai videi. Izdzīvojušie īpatņi varēs nodot jauno pazīmi saviem pēcnācējiem, un tādējādi tā nostiprināsies populācijā. Izdzīvošanai labāk pielāgoto īpatņu skaita palielināšanos Darvins tad arī nosauca par dabisko atlasi. Tādējādi evolūcija (pēc Darvina domām) izskatās sekojoši. Dzīvām būtnēm ar nejaušu tēlu rodas atšķirīgas izmaiņas. Pateicoties dažām no šīm izmaiņām īpatnis labāk nekā pārēji adaptējas apkārtējā vidē. Viņš izdzīvo (tas ir – uzvar cīņā par resursiem) un atstāj pēcnācējus. Tā kā pēcnācēji tāpat nesīs „izdevīgas” izmaiņas, tiem izredžu savairoties būs vairāk, nekā citiem sugas brāļiem. Kopumā visa populācija agri vai vēlu iegūs šīs izmaiņas. Jauno teoriju zinātniskā sabiedrība pieņēma ar lielu entuziasmu. Teorija izskaidroja, kādā veidā radusies sugu daudzveidība. Vienlaikus Darvina teorijā netrūka arī zemūdens akmeņu. Viens no tiem, kurš uztrauca arī pašu zinātnieku, bija saistīts ar jaunu pazīmju pārmantošanas mehānismu (kuram pierādījumus zinātne rada tikai krietni vēlāk līdz ar gēnu atklāšanu). 1868. gadā darbā "Pieradinātie dzīvnieki un kultivējamie augi" deva savu skaidrojumu mājdzīvnieku un kultūraugu tapšanai mākslīgās atlases ceļā. Darbā "Cilvēka izcelšanās un dzimumatlase" (1871.) izvirzīja savu skaidrojumu cilvēces izcelsmei. Darvina darbiem bija svarīga loma bioloģijas kā zinātnes tapšanai. Miris 1882. gada 19. aprīlī, un ir apglabāts Vestminsteres abatijā.
Komentāri
Pretēji sabiedrībā populārajam mītam, Vatikāns oficiāli nekad nav noliedzis evolūcijas teoriju. Savukārt daudzviet protestantiskajās zemēs evolūcijas teorijas mācīšana izglītības iestādēs bija aizliegta vēl līdz nesenam laikam, piemēram, vairākos ASV štatos, sāka pasniegt mācību par evolūciju tikai pavisam nesen (Floridas štata Izglītības padome 2008. gadā atļāva iekļaut skolu izglītības programmās vārdu savienojumu „evolūcijas teorija” - līdz tam skolotājiem bija jāizmanto tāds miglains formulējums kā „izmaiņas laika gaitā”).
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 72.-73. lpp.
