Dekarts Renē

Renē Dekarts

Renē Dekarts (René Descartes, René des Cartes, 1596.-1650.) saukts arī Kartēzijs jeb kartēzietis (lat. Renatus Cartesius - "Renē no Kartas") - filosofs, matemātiķis, fiziķis, fiziologs. Dzimis 1596. gada 31. martā, iespējams, Lahajas ciemā (fr. La Haye en Touraine), Turēnas (La Touraine) provincē, Rietumfrancijā (arī Tūras novada galvaspilsētas Turēnas iedzīvotāji uzskata savu pilsētu par viņa dzimto vietu). Vēlāk Lahaja viņam par godu tika pārsaukta par Dekartu - Descartes. Tēvs bija tiesnesis Rennā (Rennes), māte nāca no turīgas buržuā ģimenes. Izglītību guvis 1606.-1615. gados La Flešas jezuītu kolēģijā Anžū. 1616. gadā Dekarts ieguva juridisko zinātņu bakalaura grādu Anžū universitātē, pēc tam dzīvoja Parīzē. Līdzīgi daudziem muižnieku dēliem, 1618. gadā Dekarts iestājas Nīderlandes apvienoto provinču armijā, mācījās karaskolā, kā virsnieks dodas uz Vāciju un Bohēmiju, kur bija sācies Trīsdesmitgadu karš. 1621.gadā Dekarts karadienestu atstāja, ceļoja pa Eiropu un, sākot ar 1622. gadu, galvenokārt uzturējās Parīzē. Īpaša loma Dekarta dzīvē bija draudzībai ar koledžas biedru - franciskāņu mūku Marēnu Mersennu (1588.-1648.), - matemātiķi, mūzikas teorētiķi un filosofu, kurš pazina daudzus Rietumeiropas zinātniekus un filosofus - to skaitā Galileju un Hobsu. Aptuveni 32 gadu vecumā pārcēlās uz dzīvi Nīderlandes apvienotajās provincēs, kur pavadīja 20 gadus zinātnes un filosofijas studijās (iztikas līdzekļus guva no mantotā lauku īpašuma pārdošanas un Amsterdamas bankā noguldītās naudas procentiem). Sekojot savai devīzei «Vixit bene qui bene latuit» (Labi dzīvojis tas, kurš labi paslēpies), viņš apmetas nelielās klusās pilsētiņās attālu no sabiedrības kņadas, 12 reizes mainīdams dzīvesvietu; viņa adresi zināja tikai tuvākie draugi. Beigu beigās, protestantu teologu vajāts, 1649. gadā bija spiests pārcelties uz Zviedrijas karalisti, kur tam patvērumu bija apsolījusi karaliene Kristīne, Gustava II Ādolfa meita, aicinot viņu sev par filosofijas skolotāju. Miris 1650. gada 11. februārī no plaušu karsoņa, apbedīts Stokholmas bāreņu slimnīcas kapsētā, 1667. gadā viņa mirstīgās atliekas pārvestas uz Parīzi pārapbedīšanai (laikā no 1793. līdz 1796. gadam vairākkārt apspriesta iespēja pārapbedīt Dekarta atliekas Parīzes Panteonā, taču gala rezultātā šāda iespēja tika noraidīta - 1819. gadā Dekarta atliekas tika pārapbedītas Senžermēndeprē baznīcā). Publicējis virkni darbu, kas ievērojami ietekmēja turpmāko filozofijas, matemātikas, optikas un zinātnes kopumā attīstību Rietumos, jaunlaiku Eiropas racionālisma un mehānisma, līdz ar to arī pozitīvisma pamatlicējs. Zinātnē viņu interesēja viss - sākot ar sīkākajiem fizioloģiskajiem procesiem cilvēka ķermenī un beidzot ar Visuma iekārtojumu, sākot no medicīnas, mehānikas un matemātikas un beidzot ar morāli un metafiziku, - būdams pārliecināts katolis, aktīvi iesaistījās arī teoloģiskajā polemikā, aizstāvot katoļu Baznīcu. Viens no pamatmērķiem bija reformēt pašus zinātniskās pētniecības un domāšanas principus, uzsvaru liekot uz tendenci domāt skaidri, definēt precīzi un izvairīties no liekvārdības. Matemātikā Dekarts ir viens no analītiskās ģeometrijas pamatlicējiem. Mehānikā viņš norādīja uz kustības un miera stāvokļu relativitāti, formulēja darbības un pretdarbības vispārīgo likumu, kā arī likumu, saskaņā ar kuru, diviem neelastīgiem ķermeņiem saduroties, saglabājas viss kustības daudzums. Kosmogonijā viņš risināja tā laika zinātnē jauno ideju par Saules sistēmas dabisko attīstību; par kosmiskās matērijas kustības galveno formu, kas nosaka pasaules uzbūvi un debess ķermeņu izcelšanos, viņš uzskatīja šās matērijas daļiņu turbulento kustību. Dekarts identificēja matēriju ar telpu - tikai telpa nav atkarīga no subjektivitātes un ir ķermeniskas substances nepieciešamo īpašību nosacīta. Par kustības vispārējo cēloni uzskatīja Dievu, kas radījis matēriju līdz ar kustību un miera stāvokli un saglabā matērijā vienu un to pašu kustības un miera stāvokļa daudzumu. Fizioloģijā Dekarts izstrādāja kustību reakciju principu shēmu. Cilvēkā nedzīvais ķermeniskais mehānisms saistīts ar domājošu un ar gribu apveltītu dvēseli. Ķermenis un tā dvēsele sadarbojas ar t.s. čiekurveida dziedzera palīdzību. Par zināšanu galveno uzdevumu uzskatīja cilvēka varu pār dabas spēkiem, tehnisku līdzekļu atklāšanu un izgudrošanu, cēloņu un darbības izzināšanu un cilvēka dabas pilnveidošanu. Lai sasniegtu šo mērķi, Dekarts atzina par nepieciešamu iepriekš apšaubīt visa esošā pastāvēšanu. Šīs šaubas nav pārliecība, ka esošais nav izzināms, bet gan paņēmiens droša izziņas principa atrašanai. Par šādu principu viņš uzskatīja tēzi "es domāju, tātad es esmu" (lat. cogito ergo sum). Pamatojoties uz to, Dekarts mēģināja atvasināt arī Dieva pastāvēšanu un pēc tam pārliecību par pasaules realitāti. Mācībā par izziņu Dekarts lika pamatus racionālismam. Tā kā matemātisko zināšanu vispārīgais un nepieciešamais raksturs viņam šķita izrietam no pašas prāta dabas, tad izziņas procesā Dekarts lielu lomu ierādīja dedukcijai, kas balstīta uz drošām intuitīvi aptveramām aksiomām.

Literatūra par šo tēmu

Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 76.-77. lpp.
Dekarts R. Pārruna par metodi. - tulk. Vilnis Zariņš, 2., labotais izd. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2007., ISBN 978-9984-37-728-5
Dekarts R. Meditācijas par pirmo filozofiju. - Liepnieks&Rītups: Rīga, 2008.
Dekarts R. Kas ir mīlestība? // Rīgas laiks. augusts, 2008.
Rītups A. Dekarta prāta ēna. // Rīgas laiks. - augusts, 2008.

Le Gaufey, Guy. L'incompletude du symbolique: De Rene Descartes a Jacques Lacan. - Distique: Paris, 1991

Асмус В.Ф. Декарт. - Москва, 1956
Ляткер Я.А. Декарт. - Мысль: Москва, 1975
Яновская С. А. О роли математической строгости в творческом развитии математики и специально о „Геометрии“ Декарта. // Историко-математические исследования, 17, 1966, с. 151–184
Бессмертие философских идей Декарта (Материалы Международной конференции, посвященной 400-летию со дня рождения Рене Декарта). - Москва, 1997, 181 стр.
Фролова Е.А. Проблема Декарта в современной арабской философии. // Вопросы философии. 1969, № 5
Фролова Е.А. Декарт и некоторые аспекты концепций человека в средневековой арабской философии. / Сравнительная философия. - Москва, 2000, c. 229-244

Resursi internetā par šo tēmu

Indulis Strazdiņš. Dekartam - 400

Dekarts Renē

Literatūra par šo tēmu

Resursi internetā par šo tēmu

Navigācijas izvēlne

Apskates

Dalībnieka rīki

Navigācija

Meklēt