Eigēnika
Eigēnika (gr. ευγενες no eu - "labs" + genos - "dzimta") - mācība par iedzimtības likumu izmantošanu cilvēka bioloģisko īpašību uzlabošanā, par pamatu ņemot tos pašus principus, kā tiek veidota mājdzīvnieku sugu mākslīgā selekcija. Terminu eigenika ieviesis dabas pētnieks Frānsiss Galtons (F.Galton) 1883. gadā. XX gs. sākumā teoriju tālāk attīstīja gadsimta sākumā, kad Korrenss (Correns), de Frīss (de Vries) un Čermaks (Tschermak) u.c. Eigēnikas zinātniskie pamati daļēji balstījās uz biologu, filozofu un sociologu atzinumiem, daļēji uz pieņēmumiem (tāpēc eigēnikas pretinieki to dēvēja par "pseidozinātni"). Attiecinot uz sabiedrību, eigēnikas piekritēji uzskata, ka cilvēku sociālā nevienlīdzība izriet no to psihes, prāta spēju un fizioloģiskās nevienlīdzības, bet cilvēces progress apstājies līdz ar dabiskās izlases procesa apstāšanos. K.Darlingtons savā darbā "Dzīves fakti" (1953.) postulēja, ka sabiedrības dalījumu sociālajā hierarhijā nosaka nevis katra sociālā slāņa pārstāvju ekonomiskās un politiskās iespējas realizēt savu gribu, bet gan šo slāņu piederīgo ģenētiskās atšķirības, t.i. jo "ģenētiski nepilnvērtīgāks" ir indivīds, jo zemākā sociālajā slāni atrodas. Attiecīgi, piederība sociālajam slānim liecina par "pilnvērtības" pakāpi. Eigēnika visbiežāk nozīmēja domāšanu rasu un nāciju kategorijās, klasificējot "augstvērtīgās" un "mazvērtīgākās". Mācības piekritēju mērķis bija uzlabot ne tikai atsevišķas nācijas, bet arī visas cilvēces bioloģiskās iedzimtības sastāvu. Raksturīgās slimības bija jāiznīdē. Cilvēkam bija jākļūst rezistentam pret šīm slimībām, veselīgākam un inteliģentākam. Uzlabot cilvēku sugu, pēc eigeniķu domām, var mākslīgās atlases ceļā: ierobežojot laulību brīvību, vai pat aizliegumu psihiski un fiziski nepilnvērīgiem (invalīdiem), to piespiedu sterilizāciju u.tml. Šis eigēnikas aspekts rīcības brīvību gan ieguva tikai Trešajā Reihā Hitleram nākot pie varas, jo pirms 1933.gada vairākums eigēniķu noraidīja "nepilnvērtīgo" pacientu nogalināšanas iespēju, taču eigēnikas dažādie varianti sajūsmināja ne tikai labējos radikāļus, rasistus un nacistus, bet arī guva piekrišanu starp sociāldemokrātiem, sociālistiem un citiem kreisiem politiķiem. Padomju Savienībā eigēnika bija populāra kopš valsts izveidošanas - tai vajadzēja izaudzēt jaunos "padomju cilvēkus", - taču 1937. gadā Staļins pavēlēja apturēt pētījumus un nonāvēt visus projektos iesaistītos zinātniekus. Zviedrijā pēc amerikāņu parauga 1935. gadā tika pieņemts eigēnikas likums un līdz 70. gadiem tur sterilizēja vairāk nekā 60 000 cilvēku. Dānija likumu ar eigēnikas saturu ieviesa jau 1929. gadā, Somija 1933. un Norvēģija - 1934. gadā. Latvijā 1933. gadā tika pieņemts jauns aborta likums, kurā bija iekļauti arī eigēnikas elementi. Praktiski eigēnika sākās 1937. gadā ar tautas labklājības ministra Jāņa Volonta paziņojumu par Eigēnikas komisijas izveidošanu. Piespiedu sterilizācija tika pieļauta tikai 1938. gadā Ulmaņa diktatūras laikā. Eigēnikas pētījumus kopš 1938. gada veica valsts finansētais Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūts. 1938. gadā pie šī institūta tika izveidots Eigēnikas pētījumu centrs (direktors prof. Jēkabs Prīmanis). Institūtā pētīja antropoloģijas, eigēnikas un iedzīvotāju blīvuma jautājumus. Laikā no 1938. līdz 1940. gadam vien Tautas labklājības ministrijai pakļautā Eigēnikas komiteja piespiedu kārtā veica 648 abortus un 59 sterilizācijas. Upuri bija gandrīz tikai jaunas sievietes, kuru etniskā izcelsme procentuāli atbilda Latvijas valsts iedzīvotāju etniskajam sastāvam. 1940. gadā padomju vara aizliedza projektu. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā latviešu veselības varas iestādes to atkal atsāka. No 1938. līdz 1945. gadam pavisam tika veikti vairāki tūkstoši abortu un simt līdz divsimt sterilizāciju, nogalināja aptuveni 2500 psihiatrisko klīniku pacientu. Latvijas eigēniķu mērķis bija "uzlabot" latviešu tautas "dzīves spēku" un ar visu "mazvērtīgo" izslēgšanu panākt bioloģiski "augstvērtīgas" latviešu tautas izveidošanu. Britu mandātteritorijās Palestīnā, bet kopš 1948. gada jaunizveidotās Izraēlas valsts teritorijā tika īstenoti dzīvē eigēnikas un selektīvās imigrācijas principi.[1] Līderi pasaulē eigēnikas pētījumu un prakses jomā līdz Pirmā pasaules kara beigām bija ASV. Upuri pirmām kārtām bija ieceļotāji no Austrumeiropas, taču tas skāra arī trūcīgas eiropiešu ģimenes, afrikāņus un amerikāņu pirmiedzīvotājus. Indiāna bija pirmais ASV štats, kurā 1907. gadā ieviesa piespiedu sterilizāciju. Citi štati sekoja šim piemēram. Pavisam ASV līdz XX gs. 70. gadiem kopā tika sterilizēti 60 000 cilvēku.[2] Rietumeiropā, Dienvidamerikā un Ziemeļamerikā eigenika tika praktizēta līdz XX gadsimta 70.gadiem. Skandināvijā un ASV vēl pirms XX gs. 50.-60. gados eigēnisku apsvērumu dēļ piespiedu kārtā tika izdarīta sterilizācija un aborti.
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Yotam Feldman. Eugenics in Israel: Did Jews try to improve the human race too? // Haaretz
- ↑ Šādu skaitli grāmatā "Karš pret vājajiem" (War against the weak) dod amerikāņu žurnālists Edvins Bleks.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 98. lpp.
- Reinhards G. Eugenika. - Valters un Rapa: Rīga, 1940.
- Brāzma G. Liberālā eigēnika: iespējas un ētiskās problēmas. // Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 2006. g. 60. sējums, 1.-2. numurs. 110.-121. lpp.
Resursi internetā par šo tēmu
- Upners T. Eigēnikas nozīme tautas un valsts dzīvē. - Rīga, 1943.
- Bjerns M. Felders. «Mazvērtīgo samazināšana» - eigēnika Latvijā. // Diena, 23.04.2005.
- Apine I. Latviešu zinātnieki un publicisti par Latvijas valsts un krievu minoritātes attiecībām 1918. – 1940. g. // Etnisko attiecību faktors Latvijas vēsturē 20. gadsimtā (zinātniskās konferences materiāli). - LU: Rīga, 2008. (.pdf)
