Epikūrs no Samas
Epikūrs no Samas (sengr. Επίκουρος ὁ Σάμιος, Epíkouros ho Sāmos, 341.-270. g.p.m.ē.) - filosofs. Uzskatīja, ka dievi neiejaucas pasaules notikumos un, ka matērija, kurai piemīt iekšējs kustības avots, ir mūžīga. Tālāk attīstot Leikipa un Dēmokrita atomismu, lai izskaidrotu tukšā telpā ar vienādu ātrumu kustošos atomu sadursmes iespējamību, ieviesa jēdzienu "atoma spontāna (iekšēji nosacīta) novirzīšanās no taisnes". Izziņas teorijā bij sensuālists: sajūtas pašas par sevie arvien ir patiesas, jo to pamatā ir objektībā realitāte, bet kļūdas rodas, tās tulkojot. Sajūtu izcelsmi skaidroja ar hipotēzi, ka no ķermeņa virsmas atdalās ļoti sīkas daļiņas - "veidoli", - kas nokļūst maņu orgānos un atspoguļo lietu tēlus. Izziņas mērķis ir atbrīvot cilvēku no gara tumsības un māņticības, no bailēm no dieviem un nāves, jo citādi nav iespējams sasniegt laimi. Ētikā atzina saprātīgu baudu, kas balstās uz izvairīšanos no ciešanām un mierīga un pastāvīgi priecīga garastāvokļa sasniegšanu. Vissaprātīgākais cilvēka stāvoklis esot miera stāvoklis, ataraksija.
Skat. arī epikūrisms
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 110. lpp.
