Latvijas sūtņa Polijā L.Ēķa 1939. gada 11. septembra ziņojums

Izraksts no sūtņa L. Ēķa 1939. gada 11. septembra ziņojuma ārlietu ministram V. Munteram

Slepens.
Krzemieniec, 11. IX. 1939.

Augsti godātais ministra kungs,
Pašreiz man radusies izdevība ar Jāni Doredu nosūtīt Jums šo vēstuli.Stāvoklis līdz 4. IX Jums zināms no maniem iepriekšējiem ziņojumiem. 5. IX man ap plkst. 10 ārlietu ministra Beka sekretārs piezvanīja un paziņoja, ka Beks lūdzot mani evakuēties, jo nevarot tālāk garantēt manu personīgo drošību. Varšava jāatstājot iespējami ātri un ar paša satiksmes līdzekļiem. Personālu lai ņemot līdz pēc iespējas mazāk. Tāpat tikai personīgo nepieciešamo bagāžu. Tūliņ norīkoju sūtniecībā, ka sekretārs Langins un atašejs Zēbergs paliek sūtniecībā. Zēbergskatrā gadījumā, bet Langins, ja atrod satiksmes iespēju, var man sekot (domāju par veco auto, kam drusku bija nepieciešams remonts, priekš Langina). Man teica doties uz Naleczow pie Ļubļinas. No Varšavas pēc nepieciešamo lietu iepakāšanas un benzīna apgādes (viena no visgrūtākām lietām toreiz un tagad) plkst. 14.30 devos Ļubļinas virzienā. Man līdzi brauca Bernšteina kundze un šoferis Eglīts. Vairāk telpas auto nebija, ievērojot, ka bija visvairāk nepieciešams paņemt līdz personīgo bagāžu, produktus, daļu arhīva un formulāru, lai es savas funkcijas varētu izpildīt visos apstākļos. Izbraukšana no Varšavas nebija vēl sevišķi grūta, lai gan bija jātaisa līkumi un apbraukumi apkārt uzstādītām batarejām tiltu galos. Sūtniecības personāls bija stiprā panikā un grūti nācās ieturēt kārtībuun disciplīnu. Kalpotāji palika sūtniecībā (izņemot šoferi). Atašeju Stalažu atvaļināju uz Latviju, jo pēc viņa man nav ne mazākās vajadzības un viņš pēdējā laikā ar savām privātām un preses lietām vien nodarbojās, un vispār likās, kaviņš piemirsis bija savus uzdevumus un pienākumus. Es lūgtu par Stalažu disponēt tālāk centrā, jo man viņš nebūtu vajadzīgs arī pēc event atgriešanās Varšavā. Varšavā palikušam personālam atstāju naudu personīgām algām un sūtniecības nama uzturēšanai līdz 1. XI 1939. (Tik daudz, cik priekš kara sākšanās saņēmu no Rīgas). Personīgi esmu nodrošinājies uz kādu pusgadu. Pa ceļam no Varšavas uz Ļubļinu sastapām daudz kara transportu, un netālu bija arī gaisa uzbrukums un zenītartilērijas šrapneļu mākonīši netālu no šosejas. Pievakarē ierados (5. IX) Nalenčovā. Tīri pieklājīgs kūrorts. Papriekš man gribēja ierādīt tukšu istabu kādā netīrā vasarnīcā. Uz paša iniciatīvi sameklēju labāku un tur iekortelējos. Kūrmājā satiku Šembeku, franču un angļu vēstniekus, kas bija jau ātrāk izsprukuši noVaršavas. Vēlāk naktī pienāca arī citi kolēģi, tāpat turpinājās visu dienu 6. IX. Varšavā palikuši aiz vecuma (kā viņš pats teica) Lietuvas sūtnis Šaulis un norvēģu Ditleff’s. Tāpat palicis soms Kiwikoski, jo neesot bijis, ar ko braukt (nav auto, jeb esošais nekārtībā). Pamazām Nalenčovā salasījās visi svarīgākie vīri no poļu ārlietu ministrijas. Zināt neviens nekā nezināja, un visiem bija dūša papēžos. Iespaids, ka visi mukuši kā bez galvām un puspliki izskrējuši no Varšavas. Brīnījās par manu mieru un ka es paspējis paņemt līdz visas nepieciešamākās mantas, pat ziemas apģērbus un medību kostīmus, kas var noderēt, pa purviem un mežiem dauzoties. Vakarā pie kopēja vakariņu galda poļu ārlietu ministrijas direktors Lubeņskis man iečukstēja, lai ejot mājās pakoties, jo Nalenčova arī esot apdraudēta un jābraucot tālāk. Braukšana būtu laba lieta, bet ar pāris desmit litriem benzīna nekur tālu netiksi. Sākās jakte pēc benzīna. No vasarnīcas saimnieces dabūju vēl rezerves trauku (vīna raudzēšanas lielu pudeli, jo citādu ne Varšavā, ne citur nevarēja dabūt) un apmēram plkst. pusdivos naktī biju ar visādiem līdzekļiem tik daudz benzīna dabūjis, lai bez sevišķa riska tiktu ārā no apdraudētās līnijas. Braucu uz Ļubļinu, Zamosc, Lwow, jo tā rīkoja ielu krustojumos stāvošie policisti un karavīri. Patiesībā vajadzēja braukt tikai uz Krzemieniec. Bet angļu vēstniecība bija braukusi pa to ceļu, kuru es izvēlējos, un tāpēc likās, ka pareizi vien būs. Pie Rawa Ruska bija vācu uzbrukums, bet, tā kā mēs paslēpām savu auto zem kokiem, tad pēc pusstundas nogulēšanas grāvī turpinājām ceļu tālāk. Ļvova kā īsta Wallenšteina nometne. Visas ielas pilnas karaspēka, artilērija, tanki etc. Pakustēšanās pilnīgi neiespējama. Man galvenā vajadzība pēc benzīna, ko pēc garas staigāšanas un lūgšanās izspiedu nokomandanta. Turpinājām ceļu tālāk uz Tarnopoli un drusku uzkavējāmies, lai atpūstos un paturētu launagu. Ļvovā pārdzīvojām 1½ stundas ilgu lidmašīnu uzbrukumu. Bet mēs jau veci karavīri un pieraduši bijām no Varšavas. Galvenais,ka mums netrāpīja, un braucām tālāk. Šosejas malās lielas bedres (bumbu iesitieni), pāris vietās arī šoseja izārdīta. Laiks karsts un saulaina kā jūlijā. Putekļu mākoņi, kā cauri nevar redzēt. Netiekot līdz Krzemieniecai, satumsa. Ar ugunīm braukt aizliegts un, kad ceļu krustojumos iededzas ugunis, lai orientētos, no kāda vezuma ievēroju, ka pret mums vērš šauteni, bet laikam ieraudzīja karodziņu un CD, un tā mēs ar lielām grūtībām ap plkst. 20 – 7. IX ieradāmies Krzemieniecā. Starostija ierādīja telpas pie kāda advokāta Pierwencowa. Krievs, simpātisks cilvēks, kas palīdz kā spēdams un rūpējas par mūsu labklājību. Poļu ārlietu ministrija iekārtojusies šejienes licejā. Izdod 3 reizes dienā presesun informācijas biļetenu. Šis un tas ir tur iekšā un tāpēc pirmos četrus nosūtu Jums. Galvenais informācijas avots ir radio (mūsu saimniekam labs aparāts). Daudz pārtiekam no baumām, kuras te kolportē no vienas sētas uz otru. Šo to jau dažreiz izdodas izdabūt arī no poļu kungiem un palīdz arī privātas informācijas. Šodien mani un citus misiju šefus pieņems Beks. Par to telegrafēšu.Tālākie plāni vēl nenoteikti. Ja, piem, beigu beigās varēs vācu spiedienu daudzmaz noturēt, tad paliksim šeit. Ja nē, tad mūsu ceļš vedīs uz Rumāniju. Es tad varbūt brauktu tālāk uz Budapeštu, kur esmu arī akreditēts, un gaidītu Jūsu pavēles. Šai vēstulē neriskēju rakstīt politiskas lietas, jo nav pilnīgas drošības, ka vēstule nonāks neaizskarta Jūsu rokās. Iespaidi nav labi. Trūkst mūsu draugiem poļiem organizācijas dāvanu. To redzam lielās un mazās lietās. Es katrā ziņā uzskatu par savu pienākumu palikt pie poļu valdības, kaut arī tas būtu saistīts ar risku priekš manas dzīvības vai ērtības un drošības. Visa mana personīgā manta palika Varšavā, tāpat produktu un dzērienu krājumi ilgākam laikam. Es uzdevu Maršalka jaunkundzei visu sarakstīt un nelaist vācu vai citus reflektantus tiem klāt. Varbūt Jūs varētu uzdot Krieviņam pārraudzību pār mūsu atstāto sūtniecību Varšavā, gadījumā, ja V-va būtu pilnīgi vācu varā. Mums te šodien stāsta, ka vācieši no Varšavas atspiesti un ka ofensīva apturēta arī citās vietās. Armija esot glābta un garastāvoklis labs. Civiliedzīvotājos gan redzams daudz panikas pazīmju. Bēgļu te pilnas malas. Lielvalstu sūtņi sāk dumpoties, jo negribot sēdēt netīrā ligzdā bez kontakta ar poļu valdību un tekošām informācijām. Krievs saka, ka nelaidīšot nevienu poli savā teritorijā. Par krievu mobilizāciju ir 3 versijas:
1) krieviem bail no vāciešiem, ka pēc poļu galīgas sakaušanas tie neiet tālākuz Krieviju;
2) ka krievi jau tagad palīdzot poļiem un palīdzēšot vēl vairāk;
3) ir kāda vienošanās starp Krieviju un Vāciju par atlikušo Polijas gabalu sadalīšanu. Šejienes krievam nav jeb negrib neko tuvāku teikt.
Ar rumāņu vīzām esmu nodrošinājies. Ja varēšu dabūt, drošības pēc paņemšu arī krievu vīzu, bet uz PSRS braukšu tikai viskritiskākajā momentā, ja būs jāglābj kaila dzīvība. Ja galu galā nekādas citas izejas nebūtu, būs jāpaliek uz vietas. Šoreiz gan esmu ar benzīnu nodrošinājies priekš kilometriem 500. Tas pietiks, lai no šejienes putras tiktu ārā, bet, kā jau teikts, to darīšu tikai tad, ja poļi to ieteiks darīt, jeb ja būs pavisam nedrošs un kritisks stāvoklis. Pagaidām šeit ir provinces pilsētas klusums, ar to starpību, ka iedzīvotāju skaits ir dubultojies un viss ir izpirkts un izēsts tukšs. Te tomēr bagāts lauku apvidus, tā ka viss nepieciešamākais laikam tik drīz neaptrūks, bet, ja pietrūks, tad būs jākustas. Pateicos par Jūsu telegrammu un atzinību. Centīšos rīkoties arī turpmāk tā, kā apstākļi un veselais prāts diktē. Ceru, ka nekādu faux pas neizdarīšu, jo apzinos, ka esmu mūsu valsts pārstāvis šejienes grūtos un sajukušos apstākļos. Esmu vecs karavīrs, no bumbām un lodēm man bail nav un ceru, ka viņas mani neķers. Bet, ja ķers, tad rūpējaties par manu ģimeni. Ceru, ka varēšu kontaktu uzturēt arī turpmāk. Katrā ziņā es darīšu visu iespējamo, lai to panāktu.

[paraksts]
L. Ēķis

Avots

LVVA, 2574. f., 3. apr., 3238. l., 35.–40. lp.