Franku valsts
Franku karaliste (fr. Empire carolingien, vāc. Fränkisches Reich) - valsts Rietumeiropā 486.-843. gados. To izveidoja saliešu franku ciltis, kas Hlodviga I (vald. 481.-511.) vadībā iekaroja Galliju (486.). Hlodviga dēli pakļāva vestgotu zemes (507.), Burgundiju (532.-534.), Provansu (537.), Bavāriju (535.) un daļu Tīringenes (531.). Tad vadonības sabiedrības institūtu vietā izveidojās pirmās valsts institūcijas, kurā pār tautas sapulci sāka dominēt karalis un tā grāfi. VI-VII gs. norisa feodalisma sistēmas veidošanās process, bet reālo militāro un tiesu varu ieguva majordomi. Lielāko varenību franku valsts sasniedza Kārļa Lielā valdīšanas laikā (768.-814.), izveidojot t.s. Karolingu impēriju, kad tajā ietilpa praktiski visa Rietumeiropa un daļa Centrāleiropas.
Atbilstoši 843. gada Verdenas līgumam, Kārļa Lielā dēls Ludvigs Svētais sadalīja mantojumu ar saviem trim dēliem, kā rezultātā impērija sašķēlās Rietumu (ko X gs. sāka dēvēt par Francijas karalisti), Austrumu (kuras iedzīvotājus devēja par "teitoņiem" un valsti ar laiku sāka dēvēt par Vācijas karalisti) un Vidus (Vidusfranku valsts visai drīz sašķēlās Provansā, Lotringā un Itālijā[1]) karalistēs
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Jēdziens "Itālija" pirmo reizi avotos parādās 1180. gadā, kad tā sāk apzīmēt Ziemeļitālijas pilsētrepublikas kopā.
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 51. lpp.
