Itālijas karaliste 1861.-1947.

Itālijas karaliste - valsts Dienvideiropā, Apenīnu pussalā, laikā no 1861. līdz 1947. gadam. Izveidojās 1848.-1849. gadu revolūcijas un 50.-60. gadu panitālisma kustības rezultātā, kad pakāpeniski no atkarības no Austrijas impērijas atbrīvojās Lombardija, pēc tam Venēcija, bet no Francijas tika atgūtas Dienviditālija un Sicīlija. Karaliste tika proklamēta 1861. gadā kā konstitucionālā monarhija. Valsts paplašināšanās process beidzās 1870. gadā pēc Pāvesta valsts anektēšanas. 1871. gadā par galvaspilsētu tika proklamēta Roma. 1922. gadā par valdības galvu kļuva Musolini, un karaļa vara, iedibinoties autoritārajam režīmam, kļuva visai simboliska. 1926.-1934. gados izveidojās korporatīva valsts. 1939. gadā tika likvidēta parlamenta Deputātu palāta, to aizvietojot ar fašistu organizāciju un korporāciju palātu. II Pasaules karā Itālijas karaliste iesaistījās Vācijas pusē. 1943. gadā Musolini režīms tika gāzts, bet Itālijas ziemeļus un centrālo daļu okupēja Vācija, izveidojot tur fiktīvu Solo republiku, kas pastāvēja līdz 1945. gada aprīlim. Pēc referenduma 1946. gada 18. jūnijā monarhija tika likvidēta un Itālijas karaliste tika proklamēta par Itālijas Republiku.

Literatūra par šo tēmu

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 56. lpp.