Katarse
Katarse (sengr. katharsis - "šķīstīšanās, attīrīšanās") - jēdziens, kas raksturo mākslas estētisko iedarbību uz cilvēku. Aristotels postulēja ("Poētika", 50. lpp.), ka traģēdija ar līdzjūtības un baiļu izraisīšanas palīdzību šķīsta, attīra afektus, un arī mūzika, iedarbodamās uz cilvēku, sniedz "sava veida atbrīvojumu, t.i. atvieglojumu, kas saistīts ar baudu". Grieķu traģēdijas skatītājs pārdzīvoja bailes ne jau par sevi, bet gan par traģisko varoni, identificējot sevi ar otru cilvēku. Pie tam šo jēdzienu Aristotels nedefinē un piemin tikai garāmejot kā kaut ko otršķirīgu. Līdzcietība — šis vārds nozīmē ciešanas, kuras tiek dalītas ar otru. Tā tiek pārvērtēta indivīda traģiskā savrupība. Tādējādi notiek šķīstīšanās, rodas patiesi traģiskas mākslas saliedējošais efekts, kas nāk no grieķu traģēdijas uz kristīgo liturģiju, kura ļauj cilvēkam iziet ārpus savas nošķirtās dzīves robežām. Traģiskā būtību veido tas, ka cilvēks jūtas nemirstīgs, apzinoties savu mirstīgumu. Katarse ir šķīstīšanās no mirstīguma. Katarse dod cilvēkam iespēju izjust nemirstību šajā dzīvē, savienojot harmoniskā sinhronismā pagātni, tagadni un nākotni. Šo jēdzienu hellēņi lietoja daudzās nozīmēs: reliģiskā, ētiskā, filosofiskā un medicīniskā. Plašajā literatūrā, kas veltīta katarsei, nav vienota viedokļa par tās būtību. Katarse ietver sevī gan fizioloģisku (sniedz jūtu atvieglojumu pēc spriedzes), gan arī ētisku (dara cilvēka jūtas cildenas) momentu, kas sintezējas estētiskā pārdzīvojumā.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 196. lpp.
