Kiniķi

Kiniķi - Antīkās filosofijas skola "klasiskās filosofijas" laikā (V-IV gs. p.m.ē.), Antistena mācības sekotāji. Nosaukuma izcelsme nāk no Atēnu filosofijas skolas Kinosargā nosaukuma Κυνόσαργες, burt. “modrais suns”, ja pieņem, ka skolas nosaukums cēlies no κύων, κυνός (kyōn, kynos) - “suns”, kur Antistens vadīja nodarbības. Postulēja, ka zināšanas ir tikai tas, ko var noformulēt jēdzienos, bet patiesas ir tikai zināšanas par atsevišķo. Noliedza iespēju vispār kaut ko galīgi definēt, t.i., saistīt atsevišķo ar vispārīgo, kā arī iespēju piedēvēt priekšmetam kādas nemainīgas īpašības. Par katru sprieduma subjektu var apgalvot tikai to, ka tas ir tieši šis subjekts. Līdz ar to pieļaujami ir tikai tie spriedumi, kuros subjekts sakrīt ar predikātu: “Sokrats ir Sokrats”, nevis “Sokrats ir skolotājs”. Par laimes un tikuma pamatu uzskatīja līdzšinējo sabiedrisko normu revidēšanu, mainot vērtību hierarhiju sistēmu ("vērtību pārkalšana"), aicinot iztikt tikai ar nepieciešamo, nepieļaujot atkarību no baudām. Vērtība ir tikai tam, kas cilvēkam ir būtiski nepieciešams, bez kā cilvēks nevar iztikt. Visam pārējam, t. i., tam, bez kā cilvēks var iztikt, nav īstas vērtības, tā ir tikai šķietama. Cilvēkam nepieciešams ir tikai tas, kas ir dabisks, kas nāk no pašas dabas un tieši tā, kā tas dabā atrodams. Viss pārējais, ko cilvēks izdomājis, izgudrojis, ar dažādiem likumiem noteicis un paražu veidā piesavinājies, nav dabisks un nepieciešams, bet ir tikai cilvēka iedoma, ilūzija, maldi, un tāpēc tam ir tikai iedomāta vērtība. Viss, ko cilvēks piesavinājies un ieguvis kultūras un civilizācijas ceļā, viss tas atmetams kā lieks un kaitīgs, jo tas apkrauj cilvēku ar jaunu vajadzību nastu.

Spilgtākais pārstāvis ir Diogens no Sinopes.

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 199. lpp.