Kirkegors Sērens
Sērens Obe Kirkegors (Søren Aabye Kierkegaard, 1813.–1855.) - filosofs, publicists, tiek uzskatīts par pirmo eksistenciālisma domātāju.
Dzimis Kopenhāgenā 1813. gada 5. maijā Mihaela Pedersena Kirkegora (Michael Pedersen Kierkegaard) un Annes Lundas Kirkegoras (Anne Lund Kierkegaard) ģimenē. Sērens no 1821. gada līdz 1830. gadam apmeklēja Borgerdydskolen (Pilsonisko tikumu skolu). 1830. gadā viņš iestājās Kopenhāgenas Universitātes Teoloģijas fakultātē, bet paralēli tam viņš pievērsās arī plašām literatūras studijām, iesaistījās studentu kluba aktivitātēs, apmeklēja literāros salonus. Studiju sākuma gados parādījās viņa pirmās īsās publikācijas presē – literāri apskati un politiskas ievirzes pamfleti. Un, protams, viņu visai saistīja studentiskā bohēma. Šo savu dzīves periodu viņš vēlāk vērtē kā sava es meklējumu, jaunu cerību un jaunu vilšanos, kā virzības prom no sevis un atgriešanos, sevis kā autora tapšanas laiku. Kirkegora dzīves un radošās darbības laiks sakrīt ar dāņu kultūras zelta laikmetu, kuru raksturoja stabilitāte un konflikts, franču revolūcijas un romantisma individuālisma ideju devalvācija, kā arī kultūras un intelektuālās dzīves aktivizēšanās (to skaitā arī masu komunikācijas līdzekļu, proti, preses lomas nepieredzēts pieaugums). 1841. gadā viņš aizstāvēja disertāciju par ironiju. Ar šo laiku iesākās viņa ļoti ražīgais autora darbs – pāris gadu laikā (1841.–1845.) iznāca virkne ar pseidonīmiem parakstītu viņa darbu: “Vai nu – vai arī” abas daļas, “Bailes un trīsas”, “Atkārtošanās”, “Filosofiskās drumslas”, “Bažu jēdziens”, “Priekšvārdi” un “Dzīves ceļa stadijas”. Vienlaikus viņš publicēja arī ar savu vārdu parakstītas audzinošās runas – reliģiska satura pārdomas par ētikas un reliģijas jautājumiem. Slēpšanās aiz pseidonīmiem (netiešā komunikācija) un runas (tiešā komunikācija) veido savdabīgu literāri stilistisku un filozofiski piesātinātu kontrastu, kas raksturīgs Sērena Kirkegora eksistenciālajai/eksistences komunikācijai. 1845. gada nogalē viņš pabeidza savu darbu “Noslēdzošais nezinātniskais postskripts”, taču 1846. gada janvārī radikāli mainījās viņa komunikācijas stratēģija no dubultotās komunikācijas (autora slēpšanās aiz pseidonīmiem) uz reduplikāciju (savas autorības atzīšanu, vienlaikus vēl joprojām izmantojot pseidonīmus, tātad distances autors – pseidonīms – lasītājs uzturēšanu). Darbam tika pievienots pielikums “Pirmais un pēdējais skaidrojums”, kurā pirmo reizi Kirkegors oficiāli paziņoja, ka viņš ir iepriekš pieminēto darbu autors. Pēc polemikas kampaņas ar žurnālu "Korsārs", pats izdeva, rediģēja un pierakstīja žurnālu “Acumirklis”. 1855. gada oktobra vidū, īsi pirms pēdējā (Nr 10) “Acumirkļa” laidiena nosūtīšanas izdevējam Kirkegors sabruka uz ielas un tika nogādāts Frederika slimnīcā, kur viņš 11. novembrī nomira.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 201. lpp.
- Kirkegors Sērens. Eksistence un komunikācija (Sērena Kirkegora filosofija). - LU Filozofijas un socioloģijas institūts: Rīga, 2008., 348 lpp. ISBN 9984624391
