Lingvistiskā filosofija
Lingvistiskā filosofija, arī loģiskā analīze, lingvistiskā analīze, ikdienas valodas filosofija – viens no analītiskās filosofijas virzieniem. Populārs anglosakšu zemēs (Dž.Rails, Dž.Ostins, Dž.Visdoms, M.Bleks, P.Malkolms u.c.). Šī virziena pamatā ir Mūra „veselā saprāta filosofija“ un Vitgenšteina vēlīnie uzskati. Līdzīgi kā citas neopozitīvisma skolas, neatzīst, ka filosofija būtu pasaules uzskats, un tradicionālās filosofijas problēmas uzskata par pseidoproblēmām, kas rodas tāpēc, ka sakarā ar valodas dezorientējošo ietekmi uz domāšanu netiek izprasta valodas īstenā daba. Filosofijai drīzāk jānoskaidro grūtības, kas rodas, nepareizi lietojot vārdus un teikumus. Kā uzsver lingvistiskās filosofijas Kembridžas grupas pārstāvji, filosofijas uzdevums ir pildīt „terapeitisku“ funkciju, ārstēt mūsu valodas kaites. Cenšoties „pārvarēt metafiziku“, lingvistiskās filosofijas piekritēji ne tikai atmet tradicionālās filosofijas „ontoloģisko metafiziku“, bet arī, noliedzot vispār jebkādas viengabalainas filosofiskas koncepcijas iespējamību, noraida loģiskā pozitīvisma gnozeologisko metafiziku ar tās „tieši dotā“ principu, verificējamības principu u.c. Uzskatot valodas analīzi par filosofiskās pētīšanas pamatmērķi, lingvistiskās filosofijas, it īpaši Oksfordas grupas pārstāvji, par savas ievērības objektu izraugās nevis mākslīgās valodas, valodas-modeļus, bet gan dabisko sarunu valodu (pamatojot to, ka sarunvalodas bagātību nav iespējams izsmeļoši izteikt kaut kādās „ideālās valodas“ shēmās). Kritiķi norāda, ka lingvistiskā filosofija pārvēršot pētīšanu par valodai piemītošo izteicienu dažādo lietošanas veidu aprakstu, ka valoda tai ir līdzeklis pasaules konstruēšanai, nevis atspoguļošanai, valoda tiek pārvērsta par mistisku autonomu spēku.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 237.-238. lpp.
