Koncentrācijas nometne
Koncentrācijas nometne - no ārpasaules nošķirts un apsargāts, autonoms brīvdabas ieslodzījuma vietas komplekss lielu ļaužu masu preventīvai aizturēšanai un izolēšanai (visbiežāk, bez izmeklēšanas procedūras un tiesas sprieduma). Formāli jēdziens “koncentrācijas nometne” apzīmēja norobežotu un apsargātu nometni, kurā kara vai nemieru laikā lielā skaitā tika ievietoti civiliedzīvotāji vai militārpersonas. Koncentrācijas (karagūstekņu) nometņu mērķis ir preventīvs: nepieļaut militārpersonu vai civilistu (politisko pretinieku) iesaistīšanos valstij vai režīmam naidīgās akcijās, novērst potenciālos draudus valstij (vai režīmam), ko varēja radīt šo cilvēku grupu atrašanās brīvībā. Līdz II pasaules karam koncentrācijas nometnes uzskatīja par pieņemamu veidu, kā izolēt lielas cilvēku grupas kara vai nekārtību apstākļos. Tikai pēc kara, kad atklājās patiesība par masu slepkavībām nacistu un vēlāk arī padomju koncentrācijas nometnēs, šis nometņu apzīmējums ieguva jaunu nozīmi jau ar ārkārtēji negatīvu attieksmi, tādēļ mūsdienās ir tendence vieglāka režīma, arī pēc būtības koncentrācijas nometnes, dēvēt par "internēto nometnēm".
Vēsturē pirmo zināmo “reconcentrados”, jeb “koncentrācijas nometni” izveidoja Spānijas armijas ģenerālis Valeriano Veilers 1895. gadā, apspiežot sacelšanos Kubā. Pēc tam koncentrācijas nometnes masveidā sāka izmantot Lielbritānijas armija t.s. Būru kara laikā (1899.-1902.). Lai liegtu būru (nīderlandiešu kolonisti Dienvidāfrikā) partizāniem iespēju saņemt pārtiku un izlūkošanas ziņas, ģenerālis lords Kitčeners pavēlēja britu armijai “iztīrīt” iekaroto Transvālu un Oranijas upes baseinu. Visi būru civiliedzīvotāji – vīrieši, sievietes, bērni, sirmgalvji, - tika izrauti no to mājām un ieslodzīti pie dzelzceļu tīkla atzarojumiem izveidotās koncentrācijas nometnēs, kurās valdīja ārkārtīgi smagi sadzīves apstākļi, pārtikas un medicīnas trūkums, kas noveda pie vairāk nekā 26 000 būru, galvenokārt sieviešu, bērnu un vecāku cilvēku, nāves. Būri, kuriem šīs nometnes kļuva par genocīda simbolu, tās dēvēja par “laagers”. Vacijā nacisti izveidoja plašu “Konzentrationslager” tīklu, sākotnēji to izmantojot politiskās opozīcijas izolēšanai, pēc tam vergu darba spēkam un, visubeidzot, lai iznīcinātu milzīgā daudzumā ebrejus, poļus, krievus, čigānus. No gandrīz 6 miljoniem nogalināto ebreju, divi miljoni gāja bojā lielākajā iznīcināšanas centrā Aušvicē (Osvencimā). Koncentrācijas nometnes izveidoja visas karojošās puses I pasaules kara laikā, jo dažādu armiju gūstā nonāca liels skaits pretinieku karavīru. Somijā Pilsoņu kara laikā tika izveidotas nometnes sagūstītajiem sarkanarmiešiem un šo nometņu smagajos apstākļos gāja bojā liels skaits internēto. Arī Latvijas iedzīvotāji vēl pirms 1934. gada apvērsuma bija guvuši pieredzi vai priekšstatu par šādām nometnēm: daudzi Krievijas impērijas armijas latviešu karavīri ilgus gadus pavadīja karagūstekņu nometnēs Vācijā. Arī Latvijā Brīvības cīņu laikā tika izveidotas koncentrācijas nometnes, kurās internēja politiski neuzticamas personas. 1934. gadā, Polijā pēc iekšlietu ministra slepkavības Bereza Kartuskā izveidotajā koncentrācijas nometnē piecu gadu laikā tika ievietots 3091 ieslodzītais – ukraiņu un poļu nacionālisti, kā arī komunisti. Starpkaru posmā Latvijā tika izveidota t.s. Liepājas koncentrācijas nometne K.Ulmaņa režīma esošajiem vai potenciālajiem pretiniekiem.
