Padomju Sociālistisko Republiku Savienība

Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) - totalitāra valsts, kas pastāvēja Eirāzijas ziemeļos no 1922. līdz 1991. gadam. Izveidojās pilsoņu kara rezultātā, sabrūkot Krievijas Republikai un visai varai koncentrējoties lielinieku partijas rokās. Konstitūcija definēja valsts iekārtu kā proletariāta diktatūru, vēlāk - kā sociālistisko demokrātiju. Pasaulē pirmā valsts, kurā tika mēģināts ieviest sociālismu.

Valsts vara

"Partejiska valsts" – vienas vienīgas partijas vara visciešākajā veidā saaugusi ar valsts varu. Komunistiskajai partija (PSKP) piederēja varas monopols, tā bija pilnībā pārņēmusi visas valsts struktūras, uzurpējusi visas valsts funkcijas – tā vadīja un kontrolēja visas sabiedriskās dzīves jomas un visus pilsoņus. Rezultātā PSKP nebija vairs politiska, bet valstiska organizācija, kurai palkļāvās sabiedrības pārstāvniecības institūciju – padomju darbība. Partija monopolizēja visus masu saziņas līdzekļus, visu poligrāfisko bāzi. Tās vadībai bija pakļauta armija, drošības un represīvie orgāni.

Pastāvēja uz valsts īpašuma balstīta stingra saimnieciskās dzīves centralizācija. Pilnīgs komunistu partijas diktāts ekonomikā. Saimnieciskajā dzīvē noteicošie bija ideoloģiski un politiski apsvērumi, nevis ekonomiska lietderība. Tautsaimniecībā dominēja ārpusekonomiskas, uz ideoloģiskām direktīvām balstītas, politiskās vadības, plānošanas un piespiešanas metodes. Tautas vārdā ar „tautas” īpašumu un tās darba rezultātiem izrīkojās nomenklatūra – partijas un valsts aparāta funkcionāri. Indivīdu personiskās vajadzības un intereses tika ignorētas – prioritāte bija „valsts labumam” un „valsts interesēm”, ar kurām faktiski tika maskētas nomenklatūras savtīgās intereses.

Visas sabiedrības dzīves jomas, ieskaitot izglītību, kultūru, zinātni un sportu bija pakļautas politiskai vadībai un kontrolei. Valdīja viena ideoloģija – marksisms-ļeņinisms – vulgarizēts un primitivizēts marksisma padomju variants. Valsts iedzīvotājiem bija publiski jādemonstrē šīs ideoloģijas atzīšana, apgūstot (studējot) un propagandējot to. Atbilstoši partijas vadības šī (konkrētā) brīža ideoloģiskajiem orientieriem (kuri bieži mainījās), tika noteikti mākslas un literatūras kritēriji, traktētas morāles un tiesību normas, dota kārtējā oficiālā vēstures interpretācija.

Raksturīga visu sabiedriskās dzīves izpausmju ideoloģiska (bieži arī politiska) polarizācija. Ļeņinisma ideoloģijas „ass”, „mugurkauls” bija šķiriskuma princips jeb šķiriskā pieeja. Tā balstījās uz mācību par šķiru cīņu, kura turpinās un pat saasinās sociālisma apstākļos. Sociālismā tās uzdevums bija ekspluatatoru šķiru apspiešana; šķiriski neapzinīgo elementu (zemniecības, inteliģences) piespiedu pāraudzināšana; jaunas morāles un disciplīnas jeb plašāk – „jauna cilvēka” veidošana; vecās vai kapitālistiskās iekārtas palieku likvidēšana cilvēku apziņā. Šķiriskā pieeja radīja un uzturēja polāru – „melni-baltu” pasaules ainu. Visas sabiedriskās dzīves parādības tika klasificētas (dalītas) proletāriskās – buržuāziskās, sociālistiskās – kapitālistiskās, derīgās – padomju cilvēkam pieņemamās un kaitīgās jeb padomju cilvēkam naidīgās. Sabiedrībai tika uzspiests stereotips (lielā daļā sabiedrības tas arī iesakņojās) arī cilvēkus dalīt pēc sociālās piederības: savējos jeb mūsējos un svešos jeb ienaidniekos. No mazotnes mēģināja ieaudzināt principu: „Kas nav ar mums – tas ir pret mums”. Aktīvi tika propagandēts naids, neiecietība pret citādi domājošiem. Valstī tika kultivēts aizdomīgums, neuzticēšanās, denunciācija un slepena ziņu pienešana. Visaptverošie drošības orgāni („čeka”) realizēja totālu izsekošanu, citādi domājošo iebaidīšanu un vajāšanu. To visu piesedza ar kolektīvisma, partijas un tautas vienības lozungiem.

Valsts attieksmē pret saviem pilsoņiem dominēja neuzticība un represijas. Par efektīvu totalitārās varas stabilitātes līdzekli tika atzīta un kultivēta cilvēku izspiegošana, metodiska iebiedēšana (piem., ar buržuāziskās ideoloģijas provokācijām), vajāšana un represijas, ieskaitot fizisku iznīcināšanu. Par ideoloģisko un politisko represiju upuriem kļuva ne tikai atsevišķas personas, bet arī sociālas grupas un pat veselas tautas, ,kuras tika deportētas no to etniskās un vēsturiskās dzimtenes. Bailes no valsts vardarbības un represijām uzturēja nemitīga iekšējā un ārējā ienaidnieka tēla reproducēšana, kā arī nemitīgā cīņa ar „pagātnes paliekām” un iespējamo buržuāziskās ideoloģijās ieplūšanu padomju sistēmā.

Totalitārā vara koncentrējās tā saucamās nomenklatūras rokās. Nomenklatūrā ietilpa gan politiskā elite, gan politizētā valsts pārvaldes aparāta augstākais, vidējais un daļēji pat zemākais slānis – arī arodbiedrību, komjaunatnes un vēl dažu citu institūtu vadošie funkcionāri (darbinieki). Nomenklatūra darbojās saskaņā ar birokrātijas standartiem. Tiesa, funkcionēšanas pamatā bija nevis likumi, bet kompartijas radītās instrukcijas vai pat mutiski norādījumi. Nomenklatūra rekrutējās no dažādu sociālo slāņu pārstāvjiem. Kaut arī tās darbinieku izvēlē pastāvēja visai liela dažādība, tomēr var izdalīt vairākas vispārējas prasības, kuras ievēroja kadru atlasē. Uz iekļaušanu nomenklatūras sistēmā varēja pretendēt tas:

• kuram bija politiskā ziņā „tīra” biogrāfija;
• kurš pilnībā atzina valdošo ideoloģiju un kārtību;
• kurš savas darbības uzdevumus uztvēra caur politizētiem sabiedrības izpratnes stereotipiem;
• kurš savā darbībā vispirms ievēroja pārvaldes formālos nosacījumus, zināmu profesionālās darbības etiķeti, jeb citādi sakot, kurš mācēja nepārkāpt spēles noteikumus konkrētā ieņemamā amata funkciju izpildē, tikai demonstrējot saprātīgu, nomenklatūras noteiktajām robežām atbilstošu, iniciatīvu;
• kurš bija gatavs nodrošināt nomenklatūras politisko varu, turklāt praktiski par jebkuru cenu, īpaši neizvēloties līdzekļus;
• kuram bija noteikta sociālpsiholoģiska ievirze: konformisms, varaskāre un vēlme iegūt īpašu statusu attiecībā pret pārējo sabiedrību, tieksme pēc privilēģijām utt.

Padomju nomenklatūras sistēmas ietvaros notika kā horizontālā, tā arī vertikālā kadru rotācija. Horizontālā kadru pārvietošanās nomenklatūras ietvaros notika tad, „kad darbinieks nebija ticis galā ar saviem pienākumiem, pieļāvis tā sauktos „ārkārtējos notikumus”, kuri turklāt kļuvuši par apspriešanas objektu ārpus noslēgtās nomenklatūras sabiedrības, vai arī pārkāpis varas etiķetes noteikumus. Rezultātā šis funkcionārs vairs nevarēja atrasties zināmā pozīcijā varas hierarhijā. Tomēr šie pārkāpumi nav bijuši tik smagi, it īpaši, ja tie neattiecās uz ideoloģisko kompartijas normu neievērošanu, lai šo funkcionāru izslēgtu no nomenklatūras sistēmas. Ja šādā gadījumā neizdevās atrast funkcionāra statusam atbilstošu amatu, tad tika radīta speciāli šim cilvēkam jauna pozīcija varas piramīdā, nereti citā pārvaldes apakšsistēmā”.

Virzība pa karjeras kāpnēm (vertikālā pārvietošanās) lielā mērā bija atkarīga no nomenklatūras iekšējās kārtības nosacījumu izpildes nekā no panākumiem vai neveiksmēm pārvaldes lēmumu izpildē attiecīgajā sabiedrības dzīves jomā. Interesi iekļūt nomenklatūrā un taisīt karjeru „noteica ne tikai vēlme iegūt politisko varu, bet arī zināmas sociālās un materiālās privilēģijas. Padomju sistēmā eksistēja divi materiālo vērtību sadales un pārdales kanāli – atklātais, visai sabiedrībai pieejamais, un slēptais – nomenklatūras darbiniekiem pieejamais. Speciālā slēptā sadale ietvēra lielākajai sabiedrības daļai grūti vai vispār nesasniedzamo materiālo labumu un pakalpojumu piešķiršanu par salīdzinoši simbolisku samaksu. Jo augstāk nomenklatūras hierarhijas piramīdā atradās funkcionārs, jo plašākas bija iespējas izmantot elitārās privilēģijas. Turklāt šī sistēma sekmēja nomenklatūras darbinieku atkarību no piederības pārvaldes aparātam – privilēģijas galvenokārt bija iespējams izmantot tikai tik ilgi, cik tika ieņemts atbilstošais amats. Protams, zināmas privilēģijas saglabājās arī pensijas gados. Tika izveidots visai noturīgs profesionālās politiskās karjeras ceļš – no komjaunatnes uz kompartiju”.

Varas piramīda balstījās uz principu, kas aizgūts no militārās jomas: vadītājam tika dota liela, pat neierobežota vara (sevišķi pār pakļautajiem) , bet viņš pats bija stipri atkarīgs (Staļina laikā – pilnīgi neaizsargāts) no varas piramīdas augstākiem slāņiem. Absolūta vara kulta laikā piederēja tikai vadonim – Staļinam. Valsts pārvalde balstījās uz principiem: „Neapspriest!”, „Pavēlēts – izpildīt!”. Ņikitas Hruščova laikā totalitārās varas sistēma, pielāgodamās jaunajiem apstākļiem, nonāca pie atziņas, ka tai vajadzīgs tikai butaforisks līderis. Reālās varas nesēju vajag padarīt nereālu - paslēpt pašā valdīšanas mehānismā. Totalitārās sistēmas „vienu galvu” nomainot ar „daudzām galvām” (piem.,ar kompartijas Politbiroju), sistēma, līdzīgi pūķim, kļūs neuzvarama – tā būs spējīga ataudzēt jaunu „galvu” pazaudētās vietā. Rezultātā 60. – 70. gados izveidojās īpatnēja situācija – L.Brežņevs, kas atradās totalitārās varas virsotnē, vairs nebija absolūtās varas subjekts, bet arvien vairāk pārvērtās par objektu. Staļina laikam raksturīgo uzticību vienai personai – vadonim, nomainīja uzticība bezpersoniskam, neidentificējamam partijas un valsts aparātam – nomenklatūrai. Nomenklatūra sevi pārvērta par valsts pastāvēšanas galveno mērķi, bet savus mērķus – par visas tautas mērķiem, kancelejiski birokrātiskos uzdevumus – par valstiskiem, bet valstiskos – par kancelejiski birokrātiskiem uzdevumiem.

Pastāvēja milzīgas atšķirības starp valdošo ideoloģisko orientāciju un sociālo realitāti. Tika sludināta nāciju vienlīdzība un draudzība, internacionālisms, harmonisks „padomju tautas” veidošanās process. Realitātē tas bija politiski virzīts administratīvs rusifikācijas process, kurā veidojās sovjetizēts krievu tautas variants.

Plaši propagandētā sociālās vienlīdzības ideja kopā ar valsts nodrošinātā izdzīvošanas minimuma garantijām radīja sabiedrībā plaši izplatītu psiholoģisku parādību, kuru var apzīmēt kā „bezatbildību par savu likteni”. Savukārt personīgās iniciatīvas un atbildības samazināšana bija virzīta uz vispārējas pieticības un sociālās nabadzības ievirzes veidošanu indivīdiem.

Masu politiskās uzvedības pamatā bija vājas un vienpusīgas – tikai padomju ideoloģijā sakņotas - zināšanas par sabiedrību un tās dzīves likumsakarībām. Sabiedrībā valdīja politiska atsvešinātība, pasivitāte, bailes no valsts vardarbības un sociālām nekārtībām. Padomju cilvēku vidū plaši izplatīta bija autokrātijas kā neizbēgama ļaunuma pieņemšana, emocionāla pieķeršanās politiskajam līderim, aktīvs vai pasīvs atbalsts vadoņa kultam.