Makiavelli Nikolo di Bernardo

Nikolo di Bernardo Makiavelli (Niccolò Machiavelli di Bernardo, 3.05.1469.-22.06.1527.) - domātājs, mūsdienu politoloģijas pamatlicējs. Zināmākais darbs: "Princis" (Il Principe).

Cilvēks viņa izpratnē nebija vairs statiskā viduslaiku kopienas sastāvdaļa vai renesanses idilliski apcerīgā būtne, bet gan mūsdienīga, darboties griboša un savu mērķi zinoša personība. Katram cilvēkam esot jāpilda uz zemes savu misiju atbilstoši savām iespējām. Dzīve neesot ne iztēles auglis, ne apcere - tā ir nopietna jēga, mērķis un līdzekļi. Visus Makiavelli darbus caurauž centieni reabilitēt zemes dzīvi, dot tai jēgu un mērķi, atmodināt cilvēkos pašapziņu, nopietnību, mērķa izjūtu un darbīgumu. Viņš noliedz gan viduslaikus, gan Renesansi. Dieva apcere viņam liekas tikpat neauglīga nodarbe kā mākslas darbu apcere. Protams, Makiavelli augstu vērtē kultūru un mākslu (ne velti viņa tuvs paziņa un pudeles brālis bija Leonardo da Vinči), taču ne tik augstu, lai piekristu, ka tas varētu būt dzīves mērķis. Iztēle un fantāzijas viņa izpratnē ir vājums, gara slimība, ar kuru ir jācīnās. Viņš nemitīgi atkārto, ka notikumus jāredz tādus, kādi tie ir, nevis tādus, kādus tos vēlas redzēt. Reliģijas un iztēles pasauli jāpakļauj reālajai pasaulei, kuru izprast mums ļauj pieredze un analīze - tas ir Makiavelli mācības pamatā. Cilvēka sūtības jēga un tā pamatpienākums ir būt patriotam, nemitīgi jārūpējas par dzimtenes uzplaukumu, slavu un brīvību. Dzimtene ir tik svēta, ka stāv pāri morālei un likumam. Dzimtenes uzplaukuma labā visi līdzekļi ir labi - privātajā dzīvē nosodāma rīcība ir slavējama sociālajā līmenī, ja tā nes labumu visai sabiedrībai. “Valsts intereses” un “tautas labklajība” priekš Makiavelli ir suprema lex - augstākais likums. “Ja runa ir par dzimtenes interesēm, tad nevar spriedelēt, tas ir labi vai slikti, slavējami vai nosodāmi, cēli vai cietsirdīgi; visus šos jēdzienus jāatmet un jāpieņem tādu lēmumu, kurš glābs dzimteni un saglabās tās brīvību.” Brīvība izpaužas kā valsts pilsoņu piedalīšanās valsts pārvaldē un tās ietekmēšanas iespējas (lielākā vai mazākā mērā). Cilvēks kā indivīds ir dzimtenes (vai valsts) daļa un ir vienalga, vai ir republika vai monarhija - dzimtene/valsts pāri visam. Cilvēka morāle un ētiskie principi, godīgums un citas labās īpašības ir ārkārtīgi slavējamas, taču tām nav jēgas, ja tās nedod labumu dzimtenei. Tā kā dzimtene ir konkrēts ģeogrāfisks jēdziens, kas ir kopīga visai nācijai, tad nācijai ir jādara visu, lai izcīnītu dzimtenei brīvību un savu nacionālu valsti. Līdz ar to dzimtenes un mononacionālas valsts jēdzieni viņa teorijā saplūst. Reliģijai nedrīkst būt nekādas laicīgas varas īpašības (kas bija ļoti aktuāli viduslaiku Itālijā). Tai ir jāatgriežas pie garīgajām funkcijām, kad tā spēs palīdzēt uzplaukt valstij ne mazākā mērā kā audzināšana un izglītība. Katrai nācijai, tāpat kā katram cilvēkam, esot sava vēsturiskā misija. Cilvēki bez dzimtenes, pozitīvisma, bez slavas līdzīgi izkaisītiem smilšu graudiem, “numerus fruges consumere nati” (dzimuši, lai ēstu zemes augļus). Ir arī veselas nācijas, kuras ir tukšas, neaktīvas un parazītiskas, neradot neko cilvēces attīstībai. Vēsturiskas nācijas ir tās, kurām ir sava misijas apziņa un kuras šo misiju godam pildījušas, kuras atceras pat pēc tūkstots gadiem. Pār pasauli valda nevis pārdabiski spēki vai akls gadījums, bet gan cilvēka gars, kurš attīstas pēc nemainīgiem dabas likumiem. Tas ir neizsmeļams savā spējā darboties un radīt. Tāpēc vēstures process nav nejaušību vai liktens nolemtu notikumu sablīvējums, bet gan secīga likumsakarību, iemeslu un seku virkne, ko darbina cilvēku domas, kaislības un intereses. Pret teoloģiju, gan filozofiju un ētiku viņš izturas visai skeptiski - tās visas ir šķirtas no realitātes un ietilpst izdomas sfērā. Politikas darbības sfēra neietilpst ētikas pasaulē, un neattīstās pēc morāles likumiem - tā ir reālā pasaule konkrētā vietā un laikā. Vadīt valsti nozīmē izprast pasaulē vadošos spēkus un likumsakarības, un izmantot tos savā darbā. Valdnieks, kurš paļaujas tikai uz spēku, nespēs ilgstoši un droši valdīt. Tam nepieciešamas arī tādas īpašības kā prāts, aprēķins, prasme operēt ar politikas “zemūdens strāvām”. Bet arī viens, lai cik gudrs nebūtu, valdnieks nevar nodrošināt valsts un dinastijas uzplaukumu, tā kā liels uzsvars Makiavelli darbos tiek likts uz gudriem un izglītotiem padomdevējiem. Savas idejas viņš pamatoja ar vēsturiskiem piemēriem, kuri izklāstīti secīgi, viens otru paskaidrojot un papildinot, līdz ar to viegli uztverami.

Literatūra par šo tēmu

Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 252. lpp.

Harvey C. Mansfield. Machiavelli’s Virtue. - Chicago/London, 1996, ISBN 0-226-50368-2

Dirk Hoeges. Niccolò Machiavelli. Die Macht und der Schein - C.H. Beck: München, 2000, ISBN 3-406-45864-5
Wolfgang Kersting. Niccoló Machiavelli. - München, 2006, (3. Auflage) ISBN 3-406-54128-3
Josef Lehmkuhl. Erasmus – Machiavelli, Zweieinig gegen die Dummheit. - Königshausen&Neumann: Würzburg, 2008, ISBN 978-3-8260-3889-1
Karl Mittermaier. Machiavelli. Moral und Politik zu Beginn der Neuzeit. - Casimir Katz, 2005, ISBN 3-938047-07-0
Herfried Münkler. Machiavelli. - Frankfurt, 2004, ISBN 3-596-16178-9
Peter Schroeder. Niccoló Machiavelli,. - Campus Einführungen: Frankfurt, 2004, ISBN 3-593-37571-0
Bernhard H.F. Taureck. Macchiavelli-ABC - Reclam: Leipzig, 2002
Maurizio Viroli. Das Lächeln des Niccolò. - Rowohlt: Reinbek, 2001, ISBN 3-499-61307-7

Патрик Cарри, Оскар Зарате. Макиавелли. - Pостов-на-Дону, 1997
Николо Макиавелли. Cочинения. - Cанкт-Петербург, 1998
Попова И.Ф. «Правила императоров» танского Тай-цзуна и «Государь» Н. Макиавелли. // Восток-Запад. Историко-литературный альманах 2003—2004. - М., 2005. С. 191-203. ISBN 5-02-018485-3

Resursi internetā par šo tēmu

Makiavelli N. Valdnieks. (.rtf)

Niccolò Machiavelli // Stanford Encyclopedia of Philosophy

Makiavelli Nikolo di Bernardo

Literatūra par šo tēmu

Resursi internetā par šo tēmu

Navigācijas izvēlne

Apskates

Dalībnieka rīki

Navigācija

Meklēt