Mākslas partejiskums
Mākslas partejiskums - termins PSRS pieņemtajās ideoloģiskajās nostādnēs, - "mākslas idejiskās ievirzes izpausme, noteiktas sabiedrības šķiras interešu aizstāvēšana un sargāšana mākslas darbā", ar ko tika pamatota mākslas un kultūras dzīves ideoloģizācija. To izvirzīja Ļeņins savā publikācijā "Partijas organizācija un partijas literatūra" (1905.), kritizējot "tīrās mākslas mākslai" ideju, bet teorētiski nopamatoja A.Lunačarskis 20. gados. Tika definēts, ka māksla un kultūra a priori nevar būt apolitiska, un "lozungs par daiļrades bezpartejiskumu nav nekas cits kā buržuāziskā partejiskuma maskēšanas forma", kur "lielākā daļa mākslas darbinieku pakļauj savu jaunradi kapitāla interesēm". Mākslas partejiskuma principu ievērošana vai neievērošana daiļradē, lielā mērā noteica mākslinieka karjeras iespējas PSRS. Līdzīgas ideoloģiskas nostādnes XX gs. vērojamas praktiski visos totalitārajos, autoritārajos režīmos un, mazāk izteiktas, arī vairākās demokrātijas zemēs.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 254. lpp.
- Partejiskuma nedziestošā uguns sirdīs lai kvēlo. // Literatūra un Māksla. 1963. gada 25. maijs
- Artmane V. Partejiskums un daži tagadnes mākslas kultūras attīstības jautājumi. // Laikam līdzi : rakstu krājums. - Liesma: Rīga, 1983. - 242 lpp.
