Pirrons no Ēlidas
Pirons no Elidas (Πύρρων, ~365.-275. g.p.m.ē.) - antīkais filosofs, skepticisma mācības izveidotājs.
Dzimis Elidā IV gs.p.m.ē. otrajā pusē. Kā gleznotājs pavadījis Maķedonijas Aleksandru tā karagājienā uz Āziju. Pēc atgriešanās dzimtenē, ievēlēts par priesteri. Miris Elidā laikā no 270. līdz 275. g.p.m.ē.
Darbi nav saglabājušies. Ziņas par viņa mācību nāk no tā skolnieka Timona darbiem. Pirona mācības centrā ir ētika, laimes un tās sasniegšanas problēmas. Laimi viņš saprata kā dvēseles mieru (ataraxia) un kā atbrīvošanos no ciešanām (apatheia), un par līdzekli laimes sasniegšanai uzskatīja skepticismu. Katram mūsu apgalvojumam par kaut ko var pretstatīt tikpat pamatotu pretēju apgalvojumu, kas nav ne par matu sliktāks vai nepatiesāks. Saskaņā ar Pirona mācību, mēs par lietām neko nevaram zināt, tāpēc vislabāk ir atturēties no jebkādiem spriedumiem (epoche) par tām. Šādas atturēšanās morālā vērtība ir dvēseles miera sasniegšana.
Literatūra par šo tēmu
- Pirons no Elidas. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 329. lpp.
- Лосев А.Ф. История античной эстетики. том V. - Искусство: Москва, 1979
