Nacionālisms
Nacionālisms (an. nationalism, vc. Nationalismus, kr. национализм) - XIX-XX gs. ideoloģija, kas par primāro vērtību uzskata savas nācijas identitātes konceptu. Radās XVIII-XIX gs. mijā Rietumeiropā, nāciju veidošanās laikā, valsts varas centralizācijas procesā unificējot reģionālās kultūras vienā "nācijas kultūrā", reģionālos dialektus vienā "nācijas valodā", un par valsts stabilitātei un attīstībai jaunajos apstākļos optimālāko izvēloties mononacionālas valsts modeli (kas politiski nepatstāvīgajās nācijās radīja t.s. politisko nacionālismu - vēlmi pēc savas mononacionālas valsts). Ideja radās apgaismotāju vidē, palielinoties interesei par vēsturi un dabiskajām tiesībām, no kā izrietēja tautas lomas vēstures procesos uzsvēršana, pretstatot to šaurai politiskai elitei, tautas pagādnes romantizācija un idealizācija. Taču tas ne tikai apvienoja nācijas un piešķīra jaunas iespējas to kultūras un politiskajai attīstībai, bet arī radīja pretstāvi starp "valsts" nācijām un bezvalstu nācijām, izraisot gan separātismu iekšpolitikā, gan starpvalstu konfliktus (piemēram t.s. vācu jautājums). Unikāla nozīme nacionālisma ideoloģijā bija kultūrai: Pēc Jēnas sagrāves 1806. gadā un pēc Napoleona okupācijas vācu zemēs kultūras jēdziens attīstījās nacionālisma ietekmē ar uzsvaru uz vācu kultūras savrupību un pārākumu; Kultur kā tautas gara un rakstura izteiksme kļuva gandrīz par nācijas jēdziena sinonīmu, bet kultūrnācijas eksistence – par politiskas nācijas priekšnosacījumu. Nacionālisma adeptii kā „ekspertu grupa” ķērās pie nacionālās kultūras mantojuma inventarizācijas, cenšoties izveidot etalonu, kuram visiem būtu jāpielīdzinās. Galamērķis bija atklāt absolūtos nacionālos fragmentus, statisko tautiskumu, kas būtu attīrīts no vēstures gaitā uzkrātiem piemaisījumiem, kas būtu pierādījums atšķirīgas, savdabīgas kultūrnācijas pastāvēšanai. Vācu nacionālisms radīja estetizētu politiku, kas izskatījās pēc apolitiskas, pateicoties estētiskajām formām – nacionālā mitoloģija un folklora, dzeja un dramatorģija, tautas mūzika un klasiskā opera, identificēšanās ar nacionālo valodu. Tāda kultūra veido individuālismu, kas atrodas kopienā (Gemeinschaft) ar pamatiem kopīgajā kultūrā. Bet šādam individuālismam nav sabiedrību (Gesellschaft) raksturojošo iezīmju: atšķirības un savrupo interešucīņa. Herdera iedibināto kultūras nacionālisma paradigmu stingrākā versijā attīstīja Fihte (1808.) - uzrunājot līdzpilsoņus, Fihte deklarēja, ka katrai nācijai ir īpaša identitāte, jo tai ir atšķirīga pieredze un raksturs, kaut kas piedāvājams pasaulei un kaut kas sakāms sev. Nācijas individualitāte, īpaša rakstura iegūšana ir priekšnoteikums „vēsturiskās nācijas” eksistencei. Vācu intelektuāļu atraušanās no naudas un politikas ikdienišķās dzīves, kā arī koncentrēšanās ap transcendentālo pārākuma ideju izraisīja politiskas sekas – estētisko principu stingra ievērošana un nācijas estētiskā audzināšana tika pieņemta par politisko problēmu ārstēšanas līdzekļiem. Estētiskās integrācijas centrā ir transcendentāla tautas un nācijas ideja. Tā kā abas saskata mūžīgo un svēto centru viņpus moderno komunikāciju plūsmas, modernā komunikācija nevar iespaidot tautas un nācijas būtību. Šo modeli no vācu zemēm pārņēma visā Austrumeiropā (skat. slavofili u.c.). XIX gs. beigu industrializācija un urbanizācija izraisīja sociālo heterogenizāciju ar tai raksturīgo tradicionālās kopienas – kultūras nācijas simboliskā resursa – iziršanu, lielā mērā apsīkstot arī nacionālismsm (tā aktualitātei no Eiropas centra pārbīdoties uz perifēriju - Balkāniem u.c.). Ideoloģijas atdzimšanu izraisīja Pirmais pasaules karš, kad to politiskās propagandas un iedzīvotāju konsolidēšanas nolūkos pārņēma valsts vara. Leģitimitāti tam piešķīra Vilsons Vudro"V.Vilsona pasludinātās nāciju pašnoteikšanās tiesības, kas bija par iemeslu daudzām vēlākām robežizmaiņām līdz pat mūsu dienām. XX gs. pirmajā pusē nacionālisms bija vairuma Eiropas autoritāro politisko režīmu oficiāla ideoloģija, jo lieliski neitralizēja iekšējo pretrunu eskalāciju un konsolidēja valsts nāciju. Šajā laikā līdz galam nostiprinājās kā galvenais, pretstāves akcents nacionālismā - nevis savas kultūras pilnveidošana, radīšana, bet saglabāšana un pretstāve citu nāciju nacionālismam (kas veicināja šovinisma izplatīšanos). XX gs. otrajā pusē nacionālisms strauji zaudēja savu izplatību (gan politisku iemeslu dēļ - nacionālistiem lielāko tiesu bija visai negatīva loma II Pasaules kara laikā, līdz ar to valsts vara šo ideoloģiju vairs neizmantoja; gan tīri sadzīvisku iemeslu dēļ - saimniecsikais uzplaukums un brīvas pārvietošanās iespējas praktiski anulēja etniskās pretrunas un sabiedrību pārņēma pavisam citas aktualitātes. Taču reģionos, kas ir ekonomiski un politiski nestabili, marginālās grupās vai pat visai plašās masās nacionālisms kā ideoloģija turpina pastāvēt.
Latviešu kultūras nacionālisms radās XIX gs. 50. gados, kad šo ideoloģiju noformulēja un izplatīja jaunlatvieši, padarot par zināmā mērā masu kustību. Tautas nacionālisma pirmā spilgtākā izpausme masās bija Pirmie Vispārējie latviešu dziesmu svētki, kas notika Rīgā 1873. gada 8.–11. jūlijā. Gadsimta beigās nacionālisma masveidīgums apsīka, pieņemot nacionālā romantisma iezīmes - tautas senatnes idealizācija un romantizēšana industrializācijas un intensīvās latviešu sabiedrības noslāņošanās apstākļos zaudēja savu aktualitāti. Latviešu politiskais nacionālisms radās XX gs. sākumā (1903.) sociāldemokrātu vidē, bet I Pasaules kara beigās tika pieņemts pilsoniskajās aprindās, kā rezultātā 1918. gadā tika dibināta Latvijas Republika. T.s. Ulmaņa režīma laikā nacionālisms tika pasniegts kā oficiāla valsts ideoloģija un šī iemesla dēļ politiski apspiests pēc Latvijas okupācijas un "iekonservējās" 30. gadu valsts varas propagandas saukļu līmenī.
Literatūra par šo tēmu
- Peter Alter. Nationalismus. - Suhrkamp: Frankfurt am Main, 1985, ISBN 3-518-11250-3
- Валескалн П.И., Очерк развития прогрессивной философской и общественно-политической мысли в Латвии. - Рига, 1967, с. 86-103
